Antīkās Olimpiskās spēles

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cīņa

Antīkās Olimpiskās spēles senajā Hellādā — vienas no t.s. panhellēniskajām sporta spēlēm (vēl bija Pitijas spēles Delfos no 586. g., Istmas spēles Korintā no 582. g., Nemejas spēles Nemejā no 573. g.). Sengrieķu mīti vēsta, ka Olimpisko spēļu tradīciju iedibinājis mītiskais varonis Herakls, taču pirmās dokumentētās liecības attiecas uz laikaposmu 884.-828. gadi p.m.ē., kad tās nolēmuši organizēt Spartas (Σπάρτη) leģendārais valdnieks Likurgs (Λυκοΰργος) un Elidas (Ήλις vai Ήλεία) valdnieks Ipits (Ίφιτος). Antīko Olimpisko spēļu tradīcijā, kā obligāts pamatnosacījums bija vispārējs pamiers, kura laikā bija kategoriski aizliegti visu veidu kari un konflikti. Lielākais ētikas pārkāpums bija saistīt Olimpiskās spēles ar politiku. Spēļu nosaukums radies no vietas, kur tās noritēja — Olimpijā (Αρχαία Ολυμπία), Peloponēsas pussalas ziemeļrietumos, kur atradās viena no lielākajām antīkās Hellādas svētvietām, Zeva templis, un tika izbūvēts spēļu stadions.

Pentatlona sacīkšu veidi

Sākotnēji atlēti bija aristokrāti, kas uztvēra sacīkstes kā savu upuri dieviem un kā spēli. To ideāls bija harmonija un slava, tādēļ parasti atlēti piedalījās uzreiz vairākās disciplīnās. Taču vēlāk, kad sacensībās sāka piedalīties arī citu sociālo slāņu pārstāvji un spēles zaudēja reliģisko saturu, atlēti pamazām pārtapa par profesionāļiem, kas specializējās kādā konkrētā disciplīnā, visu sevi veltot treniņiem un uzstājās stadionā nevis dieviem par godu vai prieka pēc, bet vienīgi naudas dēļ. Šīs pārmaiņas uzreiz atspoguļojās grieķu mākslā — ja uz agrīnās klasikas vāzēm ir attēloti proporcionāli un harmoniski attīstīti atlēti, tad uz IV gs. p.m.ē. vāzēm attēloti jau pārspīlēti muskuļotas un robustas profesionāļu figūras.[1] Laikabiedri (Platons, Diogēns u.c.) šo procesu uztvēra kā olimpiskās idejas degradāciju un olimpiskās kustības pagrimumu.

Piedalīties Olimpiskajās spēlēs drīkstēja tikai hellēņi, kuri nebija pakļauti atimijai (ἀτιμία, burt. „nicinājums“ — pilsoņu tiesību atņemšana), vai kriminālnoziedznieki. Barbariem tika ļauts piedalīties tikai kā skatītājiem, jo bija vispārzināms, ka barbaru valstis Olimpisko pamieru (ερομηνία) neievēro, tātad neatbilst civilizētu cilvēku kritērijiem (vēlāk, jau Romas impērijas laikā organizatori bija spiesti atļaut piedalīties arī romiešiem). Sievietēm, izņemot Demētras priesterienes, bija aizliegts apmeklēt spēles pat kā skatītājām taču sieviete varēja kļūt par Olimpisko spēļu uzvarētāju neklātienē, piemēram, atsūtot savus kaujas ratus — uzvarētājs bija nevis žokejs, bet gan pajūga īpašnieks). Katra Senās Grieķijas pilsētvalsts sūtīja uz spēlēm arī politiķu delegāciju (θεωροί), kuru uzdevums bija reprezentēt un reklamēt savu valsti, kā arī, izmantojot pamieru, risināt sarunas ar kaimiņvalstu delegācijām.

Sacensību gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hoplītu skrējiens

Pašas spēles norisa pirmajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem, un ritēja 5 dienas (līdz 472. g.p.m.ē. sacensībām bija atvēlēta 1 diena, bet atlikušās 4 ritēja reliģiskie rituāli un dzīres, taču pēc šī gada sporta sacensības sāka notikt 4 dienas, uzvarētāju apbalvošanai atstājot pēdējo dienu).

Sacensības uzraudzīja un uzvarētājus noteica izlozēti tiesneši „ellanodiki“ (Έλλανοδίκαι), kuru skaits dažādos vēstures periodos variēja no 2 līdz 12. Lai atšķirtos no dalībniekiem un viesiem, tie valkāja īpašas purpura mantijas un pulcējās atsevišķā tiesnešu ložā. Kārtību nodrošināja īpaša spēļu policija (άλύται).

Pirms tikt pielaistiem pie sacensībām, katram sportistam nācās zvērēt, ka vismaz mēnesi ir centīgi trenējies (προγυμνάσματα), un tad kvalificēties, pierādot, ka ir cienīgs startēt šāda līmeņa sacensībās. Arī sportistu radiniekiem un treneriem vajadzēja zvērēt, ka neveiks neko neētisku vai pretlikumīgu.

Sacensību grafiks tika uzrakstīts uz lielas tāfeles (λεύκωμα). Savukārt sportistu secība, piedaloties, tika noteikta lozējot. Pirms katras sacensības herolds (σπονδοφόροι) skaļi izziņoja dalībnieka vārdu, nopelnus un valsti, no kuras tas nāk.

Olimpiskie sacensību veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diskobolists. Hellēņu V gs.p.m.ē. skulptūras romiešu kopija
  • Stadija skrējiens (gr. Στάδιον, lat. Stadium). Pirmajās olimpiādēs (līdz 724. g.p.m.ē.) bija tikai viens sporta veids: skriešana. Jāskrien bija no viena stadiona gala līdz otram, t.i. 1 stadiju (192 m). Vieglatlēti skrēja kaili.
  • Dubultskrējiens (gr. diaulos, Δίαυλος) — divu stadiju distance (384 m), t.i. skrējiens līdz stadiona galam un tad atpakaļ līdz starta vietai. Ieviests kā sacensību disciplīna 14. Olimpiskajās spēlēs 724. g.p.m.ē.
  • Garā distance (gr. dolichos, δόλιχος) septiņu stadiju distance (1344 m). Ieviesta kā sacensību disciplīna 15. Olimpiskajās spēlēs 720. g.p.m.ē. Dažās Olimpiskajās spēlēs garo distanci palielināja pat līdz 24 stadijiem (4608 m).
  • Hoplītu skrējiens (gr. hoplitodromos, ὁπλίτης) divu stadiju distance, kas jāveic pilnā hoplīta uzkabē, t.i. bruņucepurē, kājsargos, ar vairogu un šķēpu. Ieviests kā sacensību disciplīna 65. Olimpiskajās spēlēs 520. g.p.m.ē.
  • Dūru cīņas vai bokss (gr. πυγμή, lat. pugilatus). Noteikumi nepieļāva tvērienus, bet tikai sitienus ar rokām. Plaukstas tika nosaitētas ar ādas siksnām, lai mazinātu savainojumu risku. Ja cīņa ieilga un sportisti piekusa, tiem ļāva ņemt pārtraukumu un atpūsties. Ieviests kā sacensību disciplīna 23. Olimpiskajās spēlēs 688. g.p.m.ē.
Bokseris atpūtā
  • Pankrations (gr. παγκράτιον) — cīņas veids, kurā pieļauti bija gan sitieni ar rokām, gan tvērieni un metieni. Ieviests kā sacensību disciplīna 33. Olimpiskajās spēlēs 648. g.p.m.ē. (jauniešiem - 145. Olimpiskajās spēlēs 200. g.p.m.ē.).
  • Cīņa (gr. πάλη, lat. lucta) — cīņas veids, kurā bija aizliegti sitieni, taču atļauti grūdieni. Ieviesta kā sacensību disciplīna 18. Olimpiskajās spēlēs 708. g.p.m.ē.
  • Pentatlons vai pieccīņa (gr. πενταθλον) — multidisciplināras sacensības, kas ietvēra stadijas skrējienu, diska mešanu, šķēpa mešanu, tāllēkšanu un cīņu. Ieviests kā sacensību disciplīna 18. Olimpiskajās spēlēs 708. g.p.m.ē. Pentatlons jauniešiem noritēja tikai vienu reizi, 38. Olimpiskajās spēlēs.
  • Tetripons vai kvadriga (gr. τέθριππον, tethrippon) - četru zirgu vilktu kaujas ratu ātruma sacīkstes. Kaujas rati veica 12 apļus pa stadionu. Tāpat kā cilvēku sacīkstēs, arī te bija dalījums vecuma grupās: pieaugušie zirgi un jaunuļi. Ņemot vērā, ka kaujas rati maksāja ļoti dārgi, šajā disciplīnā varēja piedalīties tikai aristokrātijas pārstāvji un tirgotāji. Ieviestas kā sacensību disciplīna 25. Olimpiskajās spēlēs 680. g.p.m.ē. Vēlāk, 93. Olimpiskajās spēlēs (408. g.p.m.ē.) ieviesa arī kaujas ratus, kurus vilka divi zirgi.
  • Jāšana - jāšanas uz zirga ātruma sacīkstes. Ieviestas kā sacensību disciplīna 33. Olimpiskajās spēlēs 648. g.p.m.ē.

Skat. arī: Kaujas ratu sacīkstes

Uzvarētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pankrationisti

Uzvarētājus apbalvoja ar savvaļas olīves vainagu, liekot uzkāpt uz trijkāja postamenta (τρίπους έπιχαλκος) un rokās ieliekot palmas zaru. Citu balvu nebija, kā vien gods būt uzvarētājam, taču dzimtenē to gaidīja dažādas privilēģijas un vispārēja cieņa, jo ar savu uzvaru sportists vairojis savas valsts labo slavu. (Atēnas bija vienīgā pilsētvalsts, kur saviem Olimpisko spēļu uzvarētājiem izsniedza arī mazu naudas prēmiju; savukārt Pritanejā tam piešķīra mūža pensiju.) No 540. g.p.m.ē. Altisā tika izvietotas uzvarētāju statujas.

  • Par dižāko visu laiku hellēņu skrējēju uzskatīja Leonīdu no Rodas salas, kurš uzvarēja 12 reizes 4 Olimpiskajās spēlēs.
  • Dūru cīnītājs Tisandrs no Naksosas Sicīlijā uzvarēja 4 Olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. Kā pēc tam rakstīja Pausānijs (Παυσανίας), Naksosa sen esot drupās, taču tās nosaukumu vēl atceras, pateicoties Tisandram.
  • 54. Olimpiskajās spēlēs pankrationa cīnītājs Arihions no Tigalejas mira nosmokot tvērienā, taču tika atzīts par uzvarētāju, jo viņa pretinieks, nespējot izturēt sāpes tvērienā izlauztajā kājā, atzina sevi par zaudētāju (nemaz nepamanot, ka pretinieks miris). Skatītāju ovāciju pavadītu, Arihiona līķi vainagoja ar uzvaras vainagu.
  • Pankratiastam Artemidoram no Tralas vajadzēja cīnīties pusaudžu grupā, taču, kāda pieaugušā aizskarts, viņš startēja pieaugušo kategorijā un kļuva par 93. Olimpisko spēļu čempionu.
  • Leģendārs cīkstonis bija Milons no Krotonas, kurš pirmo reizi kļuva par čempionu 14 gadu vecumā pusaudžu grupā (līdz 20 gadu vecumam), bet pēc tam kļuva par 5 nākošo Olimpisko spēļu čempionu pieaugušo vidū.
  • Gorgs no Elidas bija vienīgais atlēts, kurš kļuva par čempionu pieccīņā 4 Olimpiskās spēles pēc kārtas, pie tam vēl kļuva par čempionu arī dubultskrējienā un hoplītu skrējienā.
  • 68. Olimpiskajās spēlēs (396. g.p.m.ē.) Feidola no Korintas zirgs pašā distances sākumā nometa žokeju, taču visu distanci noskrēja pareizi un finišēja pirmais, kļūstot par čempionu un izcīnot Feidolam uzvarētāja vainagu.

Olimpiāde (kalendārs)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji spēles nenumurēja, bet gan dēvēja skriešanas (stadija distancē) uzvarētāja vārdā. Pirmais Olimpisko spēļu sarakstu, balstoties uz tā laika materiāliem, kā arī leģendām, mēģināja izveidot Parabalons no Elidas. V-IV gs. mijā p.m.ē. Hipijs no Elidas izveidoja precīzāku hronoloģisko sarakstu, atmetot mītiskos laikus, un IV gs. p.m.ē. visai izplatīts kļuva kalendārs, kura pamatā bija olimpiāde - 4 gadu cikls, - ar atskaites punktu no 776. g.p.m.ē.

Spēļu likvidēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietībai kļūstot par Romas impērijas vienīgo valsts reliģiju, vispārējā pagānisma vajāšanas un iznīdēšanas vilnī 394. gadā (293. olimpiādes 1. gads) tika aizliegtas arī Olimpiskās spēles, bet Olimpijas Zeva templis 426. gadā nodedzināts.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ривкин Б. В долине Алфея. - Москва, 1969. С. 53

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mommsen. Ueber die Zeit der Olympien. -Leizig, 1891
  • Krause. Olympia. - Вerlin, 1838
  • Förster. De hellanodicis Olympicis. - Leipzig, 1879
  • Печатнова Л.Г. История Спарты (период архаики и классики). - СПб.: Гуманитарная Академия, 2001. ISBN 5-93762-008-9

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]