Apollons

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Apolons)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Apollons

Apollons (sengrieķu: Ἀπόλλων) bija mākslas aizbildnis sengrieķu un seno romiešu mitoloģijā. Zeva dēls, pār daiļajām mākslām valdošo mūzu aizgādnis, dziedātāju un dzejnieku patrons. Sākotnēji ganāmpulku aizgādnis, pamazām viņš arvien vairāk kļuva par gaismas dievu. Vēlāk viņu sāka uzskatīt par izceļotāju un jaundibināto grieķu koloniju aizstāvi un pēc tam arī par mākslas, dzejas un mūzikas aizgādni.

Mīts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaismas dievs zeltmatis Apollons dzimis Dēlas salā. Viņa māte ir Lēto un tēvs Zevs. Lēto vajāja sadusmotā Zeva sieva Hēra. Hēras uzsūtītā drakona Pitona vajāta, viņa klīda pa visu pasauli, kamēr beidzot patvērās Dēlas salā, kas šai laikā klejoja pa vētrainās jūras viļņiem.

Apollonam bija deviņas mūzas: Kalliope (episkā dzeja un daiļruna), Klio (mūza, kas dara slavenu, vēstures mūza), Melpomene (traģēdija), Eiterpe (poēzijas un mūzikas), Erato (liriskā un mīlestības poēzija), Terpsihora (dejas un kora dziedāšanas), Talija (komēdija), Polihimnija (himnas), Urānija (astronomija), kā arī māsa Artemīda — medību un mēness dieviete.

Apollonam bija dēls Asklēpijs, ārstniecības dievs. To izskoloja kentaurs Hīrons, bet Apollona dēls drīz pārspēja to, jo ne tikai prata ārstēt slimības, bet arī atdzīvināt mirušos. Par to sadusmojās Aīds un Zevs, kurš Asklēpiju nogalināja. Lai mierinātu Apollonu, Zevs to uznesis debesīs un padarījis par Čūskneša zvaigznāju.

Kulta vietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visā senajā pasaulē bija pazīstama Apollona svētnīca Delfos, kur svētceļniekiem pareģoja priesteriene Pītija. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai Apollona tempļa pamati, tomēr arī tie ir ļoti iespaidīgi. Tempļa celtniecība tika sākta 370. gadā p.m.ē., un tā ilgusi 30 gadus.