Apustuļu ticības apliecība (latīņu: Symbolum Apostolicum) Mēs ticam uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešā dienā augšām cēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Mēs ticam uz Svēto Garu, vienu svētu vispārīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Apustuļu ticības apliecība pastāvēja kā īss kristīgās ticības formulējums jau 3. gs. sākumā. Baznīcas tradīcija, tas autorību attiecina uz apustuļiem, no kā radies ar tās nosaukums. Tam par pamatu varētu minēt faktu, ka latīņu valodā, to veidoja divpadsmit teikumi, katra teikuma autorību piedēvējot vienam Jēzus Kristus apustulim. Taču, baznīcas vēsturnieki uzskata, ka Apustuļu ticības apliecības pamatā ir jau 2. gs. skaitītā Romas ticības apliecība. Kāds noteikts autors nav zināms, tomēr, tā kā šī apliecība iesākumā nākusi no Romas draudzes un izmantota kristībām, tad varētu pieļaut, ka tās autors ir nezināms 1./2. gs mijas vietējās kristiešu draudzes loceklis. Par papildus apstiprinājumu ApTA uzrakstīšanai Romā vai tās tuvumā liecina tās oriģinālvaloda (latīņu). Apustuļu ticības apliecība tiek uzskatīta par senāko (~ 2. gs), jo tā radusies uz Romas kristības apliecības pamata un to neilgi pēc 2. gs. vidus lietoja gan Romā, gan Ziemeļāfrikā (Tertuliāns), gan Gallijā (Irenejs), gan arī Mazāzijā. Tā reaģē uz sava laika pamatstrīdiem un formulē aizstāvību pret maldiem. Tās otrais, Jēzus Kristus apliecinošais ticības artikuls rāda, ka tolaik bija svarīgi uzsvērt Jēzus kā Pestītāja dzīves mērķa piepildījuma nozīmi — un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, nokāpis ellē, trešā dienā augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja, Tēva labās rokas, no kurienes atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Izceltie darbības vārdi rāda šīs apliecības uzsvēru, galvenokārt, Kristus patiesās klātbūtnes apliecinājumu. Tolaik, līdzīgi Trīsvienības mācībai arī kristoloģijai vēl nebija nostiprinātu terminu, kaut gan daudzus jau lietoja. Kaut gan Austrumu kristietībā šī ticības apliecība ir ievērojami mazāk pazīstama, tā autoritatīva gan Rietumu, gan Austrumu kristietībai. Tās autoritativitāti apšauba tikai galēji ekstremālas jaunbaznīcas un novirzieni. Mūsdienās, draudzēs (pārsvarā Latvijas luterāņu), dievkalpojumu kārtībā, tiek lietots 8. gs. Apustuļu Ticības apliecības variants. Tam gan latviešu valodā ir vairāki tulkojumi. Līdz Reformācijai (un vēl aizvien Romas baznīcā) Apustuļu ticības apliecība tika aplūkota sadalīta divpadsmit daļās, sekojot teikumu dalījumam. Mārtiņš Luters kardināli mainīja skatu uz šo ticības apliecību — Viņš iedalīja ApTA trīs daļās, aplūkojot šo ticības apliecību Dieva Trīsvienības personu fokusā. Apustuļu ticības apliecība ir viena no luterāņu ticības apliecību kopuma - Vienprātības grāmatas- daļām.
