Arheoloģija

Arheoloģiskie izrakumi Pompejos 19. gadsimta beigās

Arheoloģija (grieķu: ἀρχαῖος, arkhaīos — ‘sens’; -λογία, -logiā — ‘mācība’) ir vēstures zinātnes nozare, kurā pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus un tā tālāk). Šīs liecības parasti iegūst arheoloģiskajos izrakumos, un tie palīdz izpētīt laikmetus, par kuriem nav rakstītu ziņu. Kaut gan pirmie arheoloģiskie izrakumi izdarīti tālā senatnē (6. gadsimtā p.m.ē.), par zinātni arheoloģija izveidojās tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Par lielāko daļu cilvēces vēstures nav nekādu rakstisku liecību — rakstība parādījās tikai pirms 5000 gadiem, turklāt tikai atsevišķām civilizācijām. Šīs civilizācijas, protams, šobrīd ir vispazīstamākās — vēsturnieki tās ir varējuši pētīt jau ilgu laiku. Bet arī par vietām, no kurām saglabājušās rakstiskas liecības, zināms maz — bieži tās apraksta tikai valdnieku un augstāko šķiru situāciju un viedokli.

Tā kā arheoloģija ir plaša zinātne, tad to mēdz sīkāk iedalīt vai nu pēc perioda, piemēram, aizvēstures vai jauno laiku arheoloģijā, vai nu pēc ģeogrāfiskās vietas, piemēram, klasiskā arheoloģija vai Mezopotāmijas arheoloģija. Dažreiz arheoloģijas apakšnozares ir praktiski neatkarīgas nozares, piemēram, zemūdens arheoloģija, kurā pēta kuģu vrakus vai citas ūdenī atstātas cilvēces darbības pēdas, un arheologiem ir jābūt prasmīgiem ūdenslīdējiem. Arheoloģiju dažreiz jauc ar paleontoloģiju, kur pēta aizvēsturiskos augus un dzīvniekus nevis cilvēkus un to priekštečus.