Arlekīnpīle
| Arlekīnpīle Histrionicus histrionicus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš riesta tērpā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Gauru apakšdzimta (Merginae) |
| Ģints | Arlekīnpīles (Histrionicus) |
| Suga | Arlekīnpīle (Histrionicus histrionicus) |
 Arlekīnpīle Vikikrātuvē | |
Arlekīnpīle (Histrionicus histrionicus) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Arlekīnpīle ir vienīgā suga arlekīnpīļu ģintī (Histrionicus).
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arlekīnpīle ligzdo aukstu, strauju upju krastos Ziemeļamerikas ziemeļos Kanādā un ASV, Grenlandē, Islandē un Eirāzijas (sākot ar Krievijas ziemeļrietumiem) rietumos. Tās ziemošanas areāls Āzijā aptver Ķīnas ziemeļaustrumus, Japānu un Koreju.[1] Arlekīnpīle ir īso distanču gājpunts, tā pamatā ziemo Atlantijas un Klusā okeāna piekrastē. Ļoti reti ziemojošas arlekīnpīles var novērot Atlantijas okeāna Rietumeiropas piekrastēs.
Vienu reizi sastapta arī Latvijā,[2] kad 2016. gada 26. oktobrī jaunais putns (mātīte) tika novērots Daugavas grīvā pie Mangaļsalas. Putns šeit uzturējās nedaudz vairāk par mēnesi.
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arlekīnpīle ir maza auguma jūras pīle. Tās kompaktais ķermenis ir 35,6—50,8 cm garš, spārnu izplētums apmēram 60 cm, svars 400—600 g.[3] Tēviņa riesta apspalvojums ir pelēkzils ar kastaņbrūniem sāniem un baltām un melnām joslām gan uz ķermeņa, gan galvas. Lidojumā uz pelēkajiem spārniem var redzēt laukumu ar baltām, zilgani spīdīgām spalvām. Mātīte nav tik koša. Tā ir pelēkbrūna ar baltu laukumu ap acīm. Uz spārniem tai nav balto laukumu.[4] Abiem dzimumiem ir balti ausu laukumiņi, pelēki knābji ar gaišāku knābja galu. Pēc riesta, kad tēviņam nomainās apspalvojums, abus dzimumus ir grūti atšķirt.[4]
Arlekīnpīles apspalvojums ir ļoti biezs un slīdīgs, starp spalvām atrodas daudz iesprostota gaisa. Tādējādi mazā auguma pīlīte spēj uzturēt ķermeņa siltumu aukstajos ūdeņos, kā arī pēc niršanas tās līdzīgi korķim izlido virs ūdens virsmas.[4] Tai ir spēcīgas kājas ar labi attīstītām peldpleznām, kas ļauj tai irties pret spēcīgo kalnu upju straumi.[3]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arlekīnpīles ligzdo biezi apaugušu, akmeņainu, strauju kalnu upju krastos līdz 3352 metriem virs jūras līmeņa. Tā, pateicoties savam apspalvojumum, ir gandrīz nepamanāma šādā apvidū. Ziemā tā pārceļas uz okeāna seklajiem piekrastes ūdeņiem, uzturoties akmeņainā krasta tuvumā.[4] Ūdens dziļums ir apmēram 3—4 metri, un zem ūdens arlekīnpīle uzturas 15—25 sekundes.[3] Ziemā arlekīnpīles uzturas baros, kuros ir 50 vai vairāk īpatņu.[3]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arlekīnpīle barojas, ienirstot zem ūdens. Bet seklos ūdeņos tā var baroties arī, pabāžot tikai galvu zem ūdens. Tā barojas ar moluskiem, vēžveidīgajiem, nelielām zivīm un kukaiņiem.
Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Riesta laikā mātīte izvēlas tēviņu ar viskošāko un spīdīgāko apspalvojumu. Šāds apspalvojums liecina par veselību un spēku. Mātītei ir svarīgi, lai izvēlētais tēviņš to pasargātu no pārējiem tēviņiem.[4] Lai pievērstu mātītes uzmanību, tēviņi tai izpilda riesta deju. Tie griežas ap mātīti, purinot asti un galvu, un izdodot svilpjošas skaņas. Tie izpilda arī īsus, zemus rituāla lidojumus ap mātīti. Lai arī arlekīnpīles dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, ļoti bieži tās nepārojas līdz nav sasniegušas 5 gadu vecumu. Vidējais dzīves ilgums savvaļā tām ir 12—14 gadu.[4]
Arlekīnpīles oktobra sākumā izveido monogāmus pārus, kas paliek kopā uz vienu sezonu. Ligzdošana sākas maijā un jūnijā. Abi būvē ligzdu. Dējumā ir 5—8 gaiši dzeltenas olas, kuras perē tikai mātīte. Līdzko mātīte ir uzsākusi perēt, tēviņš to pamet un dodas uz ziemošanas vietām. Nokļuvuši jūrā, tēviņi maina apspalvojumu. Mātīte perēšanas laikā olas nosedz ar dūnām. Tai izveidojas perēšanas laukums, kas nav segts ar spalvām. Olas tiek sildītas ar dūnām un karsto ādu. Pametot ligzdu, māte olas rūpīgi nosedz ar dūnām. Inkubācijas periods ilgst 27—29 dienas. Kad pīlēni izšķiļas, māte drīz vien tos ved uz upi. Mazuļi apmēram pēc 45 dienām sāk lidot, bet māte turpina par tiem rūpēties un tos sargāt līdz brīdim, kad visi dodas uz ziemošanas vietām.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «IUCN: Histrionicus histrionicus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. februārī. Skatīts: 2010. gada 25. decembrī.
- ↑ Latvijā novērota jauna putnu suga – arlekīnpīle Dabasdati
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Harlequin duck
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 ADW: Histrionicus histrionicus
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Harlequin Duck
- Harlequin Duck (Histrionicus histrionicus)
- BirdLife: Harlequin Duck Histrionicus histrionicus Arhivēts 2014. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Harlequin Duck - Histrionicus histrionicus
- Marine Birds: Harlequin Duck, Histrionicus histrionicus Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- South Dakota Birds: Harlequin Duck
- Birds of Iceland
- Arlekīnpīles foto (flickr.com)