Artūrs Šopenhauers

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Artūrs Šopenhauers
Arthur Schopenhauer
Artūrs Šopenhauers
Personīgā informācija
Dzimis 1788. gada 22. februārī
Danciga, Prūsijas karaliste
(tagad Gdaņska, Karogs: Polija Polija)
Miris 1860. gada 21. septembrī (72 gadi)
Frankfurte pie Mainas, Flag of the German Empire.svg Ziemeļvācijas konfederācija, (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Paraksts
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija kantisms, ideālisms
Galvenās intereses metafizika, estētika, ētika, fenomenoloģija, morāle, psiholoģija
Idejas griba, pesimisms
Alma mater Getingenes universitāte
Skolotājs Gotlobs Ernsts Šulce, Fihte, Šleiermahers
Ietekmējies no Platons, Kants, Upanišadas, Gēte, Šekspīrs, Spinoza, Bruno, Loks, Hjūms, Bērklijs, budisms, Bēme
Ietekmējis Bekets, Bergsons, Borhess, Brauers, Burkharts, Einšteins, Eminesku, Freids, Grejs, Hamsuns, Hārdijs, fon Hartmans, Hese, Horkheimers, Hūismāns, Itens, Džefers, Jungs, Krauss, Laforgs, Tomass Manns, de Mopasāns, Meinlenders, Majorana, Nīče, Popers, Prusts, Rails, Santajana, Sartrs, Šrēdingers, Tomass, Ļevs Tolstojs, Vaihingers, Vivekānanda, Rihards Vāgners, Veiningers, Vitgenšteins, Velbeks
Galvenie darbi "Pasaule kā griba un priekštats" (Die Welt als Wille und Vorstellung, 1819, 1852)
Valoda vācu valoda

Artūrs Šopenhauers (vācu: Arthur Schopenhauer; dzimis 1788. gada 22. februārī, miris 1860. gada 21. septembrī) bija vācu filozofs, iracionālisma un voluntārisma pārstāvis.

Viens no ievērojamākajiem 19.gs filozofiem, kura mācība dziļi ietekmējusi 19. un 20.gs rietumu kultūru (filozofiju, psiholoģiju, literatūru). Eksistences pamatā liek iracionālu "dzīves gribu". Pats sevi sauca par kantistu, bet atradās dziļā opozīcijā Hēgelim. Ievērojamākais darbs - "Pasaule kā griba un priekštats" (Die Welt als Wille und Vorstellung) (1819, 1852). Daži autori uzskata Šopenhaueru par pesimistu, kā arī kristietības pretinieku.

Īsa biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Dancigas pievārtē bagāta tirgotāja un literātes ģimenē. Pēc Polijas Otrās dalīšanas 1793. gadā, kad Danciga nokļūst Prūsijas sastāvā, ģimene pārceļas uz Hamburgu. 1805. gadā mirst Šopenhauera tēvs (iespējams, pašnāvības dēļ), kuru Šopenhauers cienīja līdz mūža galam, bet māte pārceļas uz Veimāru, kur uztur literāru salonu, kura viesis bija arī Gēte. Kad Gēte reiz izteicies, ka Artūram dzīvē lemts veikt lielas lietas, māte atbildējusi, ka viņa nekad neesot dzirdējusi, ka ģimenē kādreiz piedzimtu divi ģēniji.

1809. gadā Šopenhauers sāk studēt medicīnu Getingenes universitātē, pēc pusgada papildus sākot apgūt arī filozofiju. No 1811. gada studē Berlīnas universitātē, kur citu starpā apmeklē arī Fihtes un Šleiermahera lekcijas. 1813. gadā aizstāv doktora grādu Jēnas universitātē.

1814. gadā, sarāvis attiecības ar māti, kurai nespēja piedot tēva bojāeju, Šopenhauers apmetas Drēzdenē, kur 1818. gadā pabeidz savu galveno darbu "Pasaule kā griba un priekštats" - vienu no ietekmīgākajām grāmatām rietumu filozofijas vēsturē. Lielākā daļa no tirāžas nonāk makulatūrā.

1820. gadā neiegūst pasniedzēja vietu Berlīnes universitātē Hēgeļa negatīvo atsauksmju dēļ. 1831. gadā Šopenhauers pārceļas uz Frankfurti pie Mainas, kur nodzīvo līdz nāvei 1860. gadā, pamazām gūstot arvien lielāku atzinību.

Filosofiskie uzskati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šopehnauera filosofija krasi atškiras no 19. gs vācu filosofijas tradīcijas. Viņa domas ceļam nav raksturīga metodoloģiska stingrība un saskaņotu jēdzienu izvērsums, kas kopumā sastādītu vienotu filosofisku sistēmu, kā tas ir I.Kantam, vai G. Hēgelim. Šopenhauera filosofisko izteiksmi raksturo plašs aforismu, alegoriju un intuitīvu pieņēmumu lietojums, kurā var saskatīt austrumu kultūras ietekmes. Šopenhauers savā domas izklāstā bieži izmanto atziņas un piemērus no Indiešu folkloras, reliģiskajiem sacerējumiem un mītiem. Šopenhauera filosofiskās domas pamatā ir jēdzieni griba , priekšstats, principum individuationis, gribas noliegums.

Griba[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gribas koncepts Šopenhauera filosofijas kontekstā apzīmē ārpus cilvēka izziņas esošu spēku, kas virza un uztur pasauli. Gribas idejas pamatā ir I. Kanta izstrādātais 'lietas par sevi' jēdziens, kas apzīmē cilvēka izziņai nepieejamo sfēru. Šopenhaueram ši lieta par sevi ir griba, kura pati kā fenomens neatklājas cilvēka izziņai, bet producē priekšstatus par pasauli, kuri rada individualitātes ilūziju un šķietamību, ka indivīds ir šķirts no pārējās pasaules. Tieši gribas radītie priekšstati ir pamatā cilvēka ciešanām un ļaunumam, jo tie mudina pieņemt tādu pasaules skatījumu, kurā indivīds ir šķirts no citu ciešanām un mudina apliecināt dzīvi, sāpinot citus. Tieši norāde uz to, ka griba ir akla liecina par tās tukšumu un mehānisko kustību, kurai tā pakļauj cilvēku un visu dzīvo kopumā. Neskatoties uz gribas aklo un visaptverošo klātesamību, cilvēkam ir iespēja pretoties gribai un pārvarēt tās radīto pasaules ilūziju.

Priekšstats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšstats ir gribas radītā pasaules ilūzija, kurā dzīvo vairums cilvēku. Gribas radītais priekštats par pasauli liek realitāti uztvert kā sastāvošu no suverēnām vienībām, nevis, kā vienotu veselumu. Tas ir pamatā savtīgumam, kas izraisa ļaunumu un šis cikls ir bezgalīgs un tam nav nekāda mērķa vai ārējas jēgas, tāpēc cilvēks ir nolemts mūžīgai gribas verdzībai un līdz ar to nebeidzamām ciešanām. No gribas radītā priekšstata var atbrīvoties izlaužoties no principum individuationis un tas var notikt intuitīvas atklāsmes vai pārdomu ceļā.

Principum individuationis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēks gribas pārvaldītā pasaulē atrodas principium individuationis situācijā, kas nozīmē sevis nošķiršanu no citiem cilvēkiem, viņu ciešanām un pasaules kopumā. Gribas radītie priekšsti par pasaules kārtību producē ilūzijas un dziņas, kurā šaurā perspektīvā parādās kā svarīgas un vispārnozīmīgas, tomēr pēc ši principa pārvarēšanas atklājas, kā tās ir gribas atspulgs un caur tām cilvēks nonāk gribas verdzībā. Griba uzglūn neskaitāmās frontēs, bet pirmkārt jau ķermeņa prasībās - prasībā pec vairošanās, priekā par izsmalcinātu ēdienu, kā arī sociālas dzives prasībās - godkārē, turībā, pašapliecināšanās vēlmē u.tml. Cilvēks kurš ieslēdzies savā indivudalitāte dzenas pēc minētajām parādībām, kļūst naidīgs pret citiem cilvēkiem un tie savukārt atbild ar to pašu, jo katrs akli cenšas apliecienāt sevi sava principum individuationis robežās.

Gribas noliegums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvekam, kurš, pēc kādas intuitīvas atklāsmes, spēj atbrīvoties no principum individuationis ierauga pasauli vienotu ar sevi pašu un visas ciešanas uztver kā savas. Viņš ierauga gribas producēto priekšstatu pasauli, kā nēželīgu un ļaunuma uzturošu mehānismu un riebumā novēršas no tās, par savu mēŗki pasludinot gribas nomākšanu. Cīņa pret gribu ietver askēzes praksi, kas paredz ķermenisko vajadzību reducēšanu līdz absolūtam minumumam, tādējādi neļaujot gribai iekarot vairāk par to, cik tā ir ieguvusi cilvēkam esot dzīvam. Šādi ir panākama uzvara pār gribu, lai gan pilnīgs triumfs pār gribu iestājas nāves brīdi, kad pēdējais gribas iekarojums - ķermenis - pārstāj dzīvot un līdz ar to gribēt. Starp citiem veidiem, kā pārvrēt gribu jāmin līdzjūtība un māksla. Tieši māksla un īpaši mūzika spēj cilvēku atbrīvot no pasaules un pārcelt to citā, no gribas brīvā dimensijā. Arī līdzjūtībai ir atbrīvojošs raksturs, jūtot līdzi citu cilvēku ciešanām, notiek pretošanās gribai, kuras aklajai darbībai līdzjūtība ir sveša. Tieši līdzjūtība rada telpu, kurā nelaimīgie, gribas nomocītie cilvēki var no tās paslēpties.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Über die vierfache Wurzel des Satzes vom zureichenden Grunde, 1813
  • Über das Sehn und die Farben, 1816
  • Die Welt als Wille und Vorstellung, 1818/1819, 2. sējums 1844 (Pasaule kā griba un priekštats)
  • Über den Willen in der Natur, 1836
  • Über die Freiheit des menschlichen Willens, 1839
  • Über die Grundlage der Moral, 1840
  • Parerga und Paralipomena, 1851
Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Artūrs Šopenhauers