Arturs Ozols (inženieris)

Arturs Ozols;
Personīgā informācija
Dzimis	1890. gada 25. augustā ; Dzērbenes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1969. gada 24. decembrī (79 gadi); Gēteborga, Zviedrija
Tautība	latvietis
Nodarbošanās	kuģu inženieris
Vecāki	tēvs — Krišjānis Ozols; māte — Natālija Ozola
Brāļi	Oskars Ozols; Markus Ozols; Aleksandrs Ozols
Māsas	Marta Alksne (1900—2001)

Arturs Ozols (dzimis 1890. gada 25. augustā Dzērbenes pagastā, miris 1969. gada 24. decembrī Gēteborgā) bija latviešu kuģu inženieris mehāniķis. Latvijas Satversmes sapulces loceklis, vēlāk Finansu ministrijas Jūrniecības departamenta direktors. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.^[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, strādāja par kuģu mehāniķi. Pirmajā pasaules karā bija virsnieks Krievijas Impērijas Melnās jūras kara flotē Sevastopolē.^[2] Latvijas brīvības cīņu laikā A. Ozols kopā ar saviem brāļiem Marku un Oskaru Ozoliem dienēja Atsevišķajā studentu rotā. Pēc viņa ierosmes Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 10. janvārī mobilizēja Liepājas ostā noenkuroto kuģi "Saratov" kara vajadzībām un tā mastā pacēla Latvijas Republikas sarkanbaltsarkano karogu. Kuģi apsargāja Studentu rotas karavīri. Pēc 16. aprīļa puča uz "Saratov" paglābās Ulmaņa vadītā Latvijas pagaidu valdība un kuģi pārvietoja uz iekšējo reidu.^[3]

1924.—1925. gadā piedalījies ledlauža "Krišjānis Valdemārs" būvē Skotijā. No 1927. gada līdz 1939. gadam bijis Jūrniecības departamenta direktors. 1939.—1940. gadā akciju sabiedrības "Latvijas Bērzs" direktors.

Vācu okupācijas laikā bijis sērkociņu fabrikas "Vulkāns" direktors. Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Zviedriju.^[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira Nr. 184 (1926)^[4]
Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira Nr. 704 (1932)^[5]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Apbalvota ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par četru dēlu — atbrīvošanas cīņu dalībnieku, no kuriem trīs apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, izaudzināšanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 205.-206. lpp. ISBN 9789934827051.
↑ letonika.lv
↑ LEĢENDĀRAIS "SARATOV" JEB VALDĪBAS KUĢA STŪRE A.REMESA ROKĀS^{[novecojusi saite]} Dzidra Zeļenko, Kurzemes Vārds, 1998
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 5. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 04.02.2016.
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.261 (17.11.1932), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 04.02.2016.

Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Apbalvota ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par četru dēlu — atbrīvošanas cīņu dalībnieku, no kuriem trīs apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, izaudzināšanu.

[PL-2] 1,0 ^1,1 Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 205.-206. lpp. ISBN 9789934827051.

[3] tonika.lv

[4] LEĢENDĀRAIS "SARATOV" JEB VALDĪBAS KUĢA STŪRE A.REMESA ROKĀS^{[novecojusi saite]} Dzidra Zeļenko, Kurzemes Vārds, 1998

[5] «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 5. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 04.02.2016.

[6] «Valdības Vēstnesis Nr.261 (17.11.1932), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 04.02.2016.

[P 1]

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]