Asīzes Francisks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par svēto Asīzes Francisku. Par 266. Romas pāvestu skatīt rakstu Francisks.
Asīzes Francisks
Saint Francis of Assisi by Jusepe de Ribera.jpg
Dzimis 1181. vai 1182. gads
Pāvesta valsts (tagad Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1226. gada 23. oktobrī
Asīze, Pāvesta valsts (tagad Karogs: Itālija Itālija)
Kanonizācija 1228. gada 16. jūlijs, Asīze, Gregorijs IX
Svētvieta Svētā Asīzes Franciska bazilika, Asīze, Karogs: Itālija Itālija
Piemiņas diena 4. oktobris

Svētais Asīzes Francisks (latīņu: Franciscus Assisiensis, itāļu: Francesco d'Assisi; īstā vārdā Džovanni Frančesko di Pjetro Bernardone (itāļu: Giovanni Francesco di Pietro di Bernardone); dzimis 1181. gadā vai 1182. gadā, miris 1226. gada 3. oktobrī) bija mūks un dzejnieks, ievērojams viduslaiku katoļu svētais, franciskāņu mūku ordeņa aizsācējs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru ar Kristu ir vienojusi īpaša un pārdabiska saikne.[1] Nolēmis sekot aicinājumam kļūt par mūku, atsakoties no materiāliem labumiem, lai visu turpmāko dzīvi veltītu tikai Dievam. Cīnītājs par ticības galvenajām vērtībām — pazemību, vienkāršību, sirdsšķīstību un mīlestību pret visām Dieva radībām.[2] Asīzes Franciska mirstīgās atliekas ir apbedītas bazilikā Maria degli Angeli.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Italy location map.svg
Asīzes atrašanās vieta Itālijā

Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā Itālijā Asīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē.[3] Citi avoti par dzimšanas laiku piemin 1181. gada vasaru vai rudeni[4] Bērnam piedzimstot, tēvs Pjetro atrodas darījumu braucienā Francijā un māte Pika savu dēlu nokrista par Jāni 1182. gada septembrī[5], taču tēvs, atgriezdamies mājās, pārsauc viņu par Francisku, par godu mātes dzimtenei Francijai.

Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Viņš zina trubadūru dziesmas, kuras dzied franču valodā.[6] Kļūst par karavīru 1199.gadā.[7] Piedaloties karā starp Asīzi un Perudžu 1202. gadā, tiek saņemts gūstā, bet tiek atbrīvots 1203. gadā, kam seko smaga saslimšana.[8] Izveseļojies turpina karavīra gaitas karā, bet drīz atgriežas mājās ļoti izmainījies. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej, Franci, un uzcel no jauna manu namu, jo tas draud sabrukt”[9], pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes.[10] Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.

Mūks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētais Asīzes Francisks.

Sv. Franciskam sāk pievienoties sekotāji, viņi apmetas Porciunkulā, prasot atļauju Svētā Beneditto klostera abatam. Tādā veidā Porciunkula un Enģeļu Svētās Marijas baznīca kļūst par Ordeņa baznīcu-māti.[11] Dzīve norit vienkāršībā, pazemībā un nabadzībā, par ko iegūst vārdu „mazākie brāļi"(minores).Saviem brāļiem 1209. gadā saraksta regulu, ko Pāvests Inocents III apstiprina.[11] 1211. gadā sākas misionara darbs Ankonā. 1212. gada 18 martā Svētais Francisks ar Svēto Klāru dibina franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu Svētās Klāras ordeni, vēlāk viņš dodas uz Romu pie Pāvesta Innokentija III, lai izklāstītu Ordeņa attīstības gaitu. 1213. gada 8. maijā San Leo Montefeltro grāfs Orlando Franciskam dāvina Verno kalnu.[11] 1214. gadā misionāra darbs Spānijā un Marokā, šajā gadā Porciunkulā Ordenī tiek uzņemta liela aristokrātu grupa, kuru vidū ir Foma no Čelāno.Šajā gadā arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē.[12] 1215. gada novembrī Francisks dodas uz Romu, kur piedalās IV Laterāna Konsilā. 1216. gadā ar Francisku un viņa Ordeņa darbību iepazīstas jaunais Pāvests Honorijs III. 1217. gada 5. maijā norisinās ģenerālais kapituls Porciunkulā, kurā nolemj nosūtīt pirmo misiju otrpus Alpiem un jūrai, uz Tunisiju, Sīriju. Pats Francisks dodas uz Franciju, bet Florencē Pāvesta legāts kardināls Ugolino pārliecina viņu palikt Italijā. 1218. gada 11. jūnijā Pāvests Honorijs III publicē bullu "Cum dilecti", kurā, vēršoties pie bīskapiem, apstiprina „mazāko brāļu"(minores)sprediķu pareizību.1219. gada 26. maijā misijas darbs Vācijā, Francijā, Ungārijā, Spānijā-Marokā. 1219. gadā Francisks ir krustnešu vidū Damiātā, viņš paredz sakāvi, kas piepildās. Iegūstot Pāvesta legata atļauju, dodas uz savu risku pie sultāna Melek El Kamela, kur tiek viesmīlīgi pieņemts, ar savu sprediķi, bet, redzot, ka viņa vēstījums nenes augļus, dodas atpakaļ uz krustnešu nometni. 1219. gada 5. novemrī krustneši ieņem Damiātu- Francisks- bēdu sagrauzts, redzot karaspēka pieļauto agresiju, dodas uz Sīriju, vēlāk apceļo Svētās vietas Akrā. 1220. gadā mocekļu nāvē Marokā mirst pieci Ordeņa brāļi, sākas Ordenī nemieri, tāpēc Francisks, bažīdamies par situāciju Ordenī, dodas pie Pāvesta, kurš nozīmē par ordeņa protektorātu kardinālu Ugolino[13] un ar bullu "Cum secundum" apstiprina paklausību, šajā pašā gadā Francisks pārtrauc Ordeņa vadību. 1221. gadā Pāvests apstiprina Franciska "Memoriale propositi", kas skaitās pirmā Svētā Franciska Ordeņa pakalusības regula, kurā vēlak tiek pārdēvēta par "Trešo franciskānu Ordeni".Francisks dodas misijās uz centrālo un Dienviditāliju, bet 1222. gadā turpina sludināt evaņģēliju Boloņā. 1223. gada sākumā Francisks izstrādā jaunus īsākus Ordeņa noteikumus, kurus Pāvests apstiprina 29.novembrī ar bullu "Solet annuere" . Ziemassvētku laikā Grečko, gribot izjust dzīvāk Bērna piedzimšanu Betlēmē, pirmo reizi izveidoja Betlēmi, atveidojumā iesaistot dzīvus cilvēkus un dzīvniekus.[14] 1224. gadā pieņem lēmumu par misiju Anglijā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, vēlāk viņš atgriežas Porciunkulā, tā paša gada nogalē, sludinot apceļo Umbriju un Markē. 1225. gadā ilgu laiku pavada Svētā Damiāna baznīcā acu slimības dēļ, nekādas metodes uzlabot veselību nepalīdz.

Dzīves nogale un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Asīzes Franciska kaps.

1226. gada aprīlī atrodas Siēnā, apmesdamies Čelle di Kortonas abatijā, kur ārstējas. Vienlaicīgi diktē "Mazo Siēnas mantojumu" , karstajā periodā-jūlijā un augustā apmetas Baņjārē. Tā kā viņa veselības stāvoklis pasliktinās, tā paša gada augusta beigās tiek pārvests uz Asīzes bīskapa pili. Septembra sākumā, jusdams, ka tuvojas dzīves noslēgums, Francisks lūdz viņu pārvest uz Porciunkulu, ceļā apstājas, lai dotu svētību pilsētai. 3.oktobra vakarā, svētīdams savus brāļus, mirst uz plikas zemes. Ziņas par to ātri izplatās un cilvēki bariem ierodas, lai redzētu stigmatus (stigmas).[15]

1226.gada 4. oktobrī, svētdien, Franciska ķermenis tiek svinīgi pārnests no Porciunkulas uz Asīzi, pa ceļam apstādamies pie Svētā Damiāna baznīcas un tiek apbedīts Svētā Gergija baznīcā.Par notikušo brālis Ilija apziņo visam ordenim, nosūtīdams ziņu provinces ministram. 1228.gada 29.aprīlī Pāvests Grigorijs IX bullā "Recolentes" lūdz kristiešu palīdzību bazilikas būvniecībai Franciska godam. 1230. gada 25. maijā Svētā Asīzes Franciska mirstīgās atliekas tiek pārnestas jaunuzbūvētajā bazilikā.[16]

Garīgā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētais Asīzes Francisks.
  • Saliek mūka svētsolījumus 1209. gadā, kas tiek uzskatīts par aizsākumu franciskāņu ordeņa radīšanai.
  • 1210. gadā dibina franciskāņu ubagotāju ordeni, sastādīdams regulu, ko Pāvests Innocents III apstiprina mutiski.
  • Savu dzīvi velta Dieva vārda sludināšanai un slavēšanai.[6]
  • Kalpo līdzcilvēku mīlestībai.
  • Darbība vērsta Dieva mīlestības izziņai.
  • Līdzgaitniekiem izvirza divus mērķus- dzīvot nabadzībā un sludināt evanģēlisko dzīvi pasaulīgajiem cilvēkiem.[17]
  • Svētais Francisks ar Svēto Klāru dibina franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu Svētās Klāras ordeni (klāristes) 1212. gadā.[18]
  • Terciāru norādījumu sastādītājs lajiem, kuri vēlas sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot laicīgā pasaulē.
  • 1224. gada 15. augustā-29 septembrī saņem stigmatus jeb Kristus brūču zīmes.[19]
  • dzīves laikā saraksta reliģiskas lūgsnas, dzejas, ordeņa regulas un vēstules
  • Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās, vienojusi ar Kristu.

Kanonizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Grigorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju[16] un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanu Svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.

Svētā Franciska piemiņai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Askeaton Friary from NE.JPG
  • Daudzi visā pasaulē esošie franciskāņu ordeņi, kuri izplatījās pa visu Eiropu- 1242. gadā jau tas bija 34 provincēs ar 1583 klosteriem.[12]
  • baznīcu nosaukumi Svētā Franciska godam;
  • Betlēmes silīte, kas redzama baznīcās pirms Ziemassvētkiem - šī tradīcija ir Sv. Franciska iedibināta. Franciska vēlējās izjust dzīvāk Bērna piedzimšanu Betlēmē, tāpēc pirmo reizi vēsturē 1223. gadā Umbrijas pilsētiņā Grečo izveidoja Betlēmi, atveidojumā iesaistot dzīvus cilvēkus un dzīvniekus, šie notikumi tika vēlāk atainoti vienā no Asīzes Augšējās bazilikas freskām, kuru autors ir Džoto.[6]

Vēsturiskie avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksti, manuskripts.

Ziņas par Svētā Asīzes Franciska dzīvi sniedz:[20]

Svētā Asīzes Franciska baznīcas pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Čestertons, Kīts. Svētais Francisks no Asīzes. Rīga:Vārds, 1992.111.lpp
  • Jorgensons, Johans. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija,1998.317.lpp
  • Karoli, Ernesto. Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986.1060.p
  • Trūps, Henriks. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots,1992.343.lpp

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Romas Katoļu Baznīca Latvijā
  2. Kīts Čestertons. Svētais Francisks no Asīzes. Rīga:Vārds, 1992. 97.-103.lpp.
  3. Henriks Trūps. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992.179.lpp.
  4. Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1044.p.
  5. Johans Jorgensons. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 1998.20.lpp
  6. 6,0 6,1 6,2 Romas Katoļu Baznīca Latvijā
  7. Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1044.p.
  8. Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1044.p
  9. Johans Jorgensons. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 1998.47.lpp
  10. Johans Jorgensons. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 1998.54.lpp
  11. 11,0 11,1 11,2 Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1046.p.
  12. 12,0 12,1 Henriks Trūps. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992.180.lpp
  13. www.newadvent.org
  14. www.catholic.lv/main.php?parent=3264</
  15. Johans Jorgensons. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 1998.297.lpp
  16. 16,0 16,1 Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1051.p.
  17. Henriks Trūps. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992.179.lpp
  18. CATHOLIC ENCYCLOPEDIA: Franciscan Order
  19. Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 1049.p.
  20. Ernesto Karoli.Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986. 978.p.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]