Augusta pučs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Augusta pučs (krievu: Августовский путч) bija neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā 1991. gada 19.—21. augustā ar mērķi gāzt prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut Savienības līguma, kas paredzēja reformēt Padomju Savienību, parakstīšanu.

Puča organizētāji un realizētāji bija Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK, krievu: Государственный комитет по чрезвычайному положению (ГКЧП)), kurā ietilpa astoņi konservatīvi noskaņoti kompartijas, drošības dienestu un armijas vadošie darbinieki. Komitejas priekšsēdētājs bija PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs. Pēc apvērsuma sākuma VĀSK izsludināja valstī ārkārtas stāvokli uz 6 mēnešiem, ieviesa cenzūru, ieveda karaspēku Maskavā, arestēja M. Gorbačovu, kurš puča laikā atradās savā Krimas vasarnīcā, un veica citus pasākumus, lai sagrābtu varu. Pret Augusta puču uzstājās Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins un viņa atbalstītāji gan no politiķu vidus, gan cilvēki, kas atsaucās uz aicinājumi aizsargāt Balto namu (Krievijas PFSR padomju nams) Maskavā, kur puča laikā atradās B. Jeļcins un viņa domubiedri. Faktiski puča laikā izveidojās divas paralēlas varas, kuras atbalstīja dažādi spēki.

Pučisti neizmantoja karaspēku un drošības spēkus, lai ieņemtu Balto namu vai sagrautu plašās masu demonstrācijas, kas bija vērstas pret viņiem. Nespējuši pilnībā sagrābt varu un saskārušies ar pretestību gan no plašām iedzīvotāju masām, gan opozīcijas kompartijas iekšienē, puča līderi piekrita atjaunot M. Gorbačova sakarus ar ārpasauli un atbrīvot viņu no izolācijas. Tā rezultātā 21. augustā viņš sazinājās ar Maskavu un deva rīkojumu atcelt visus VĀSK pieņemtos lēmumus, kā arī atcelt no amatiem puča atbalstītājus. Līdz ar to pučs bija beidzies. Nākamajā dienā M. Gorbačovs ieradās Maskavā, bet VĀSK biedri tika arestēti. Viens no tiem — PSRS iekšlietu ministrs latvietis Boriss Pugo izdarīja pašnāvību.

PSRS Valsts padomes lēmums "Par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu"

Augusta pučs vājināja gan kompartijas, gan vispār konservatīvo spēku pozīcijas valstī. Pučistu mērķis nepieļaut Savienības līguma parakstīšanu tiešām tika panākts, tomēr vēlākie notikumi noveda nevis pie Padomju Savienības reformēšanas kā paredzēja iepriekšminētais līgums, bet gan pie pilnīga Padomju Savienības sabrukuma. Tāpat pučs paātrināja padomju republiku neatkarības centienus. Baltijas valstis tieši puča rezultātā atguva pilnīgu neatkarību un tās atzina citas valstis (tai skaitā arī Krievijas PFSR un septembrī arī PSRS).

Augusta puča notikumos joprojām ir daudz neskaidru jautājumu, kuri, iespējams, nekad netiks atbildēti. Populāra, bet nepierādīta ir versija, ka viens no puča atbalstītājiem ir bijis pats PSRS prezidents M. Gorbačovs. To savās liecībās apliecinājuši arī vairāki VĀSK dalībnieki.

Notikumi Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas zīme Rīgā puča laikā nošautajam autovadītājam Raimondam Salmiņam
Latvijas Republikas AP un MP 1991. gada 19. augusta paziņojums (1.lpp.)
Konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu"

19. augusta rītā Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR AP) un Ministru Padome paziņoja, ka uzskata Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteju par nelikumīgu veidojumu, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā. Pilsoņi tika aicināti nesadarboties ar to un īstenot nevardarbīgu pretošanos. Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, kas bija VĀSK ieceltais pārstāvis Latvijas Republikā, telefoniski draudējis apcietināt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ja tas nepildīs visus viņa norādījumus.

Savukārt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK) un Rīgas pilsētas komiteja paziņoja par atbalstu VĀSK darbībai. LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks preses konferencē ierosināja noteikt komandanta stundu un apcietināt vairākus Augstākās Padomes deputātus, slēgt lielu skaitu preses izdevumu un aizliegt visas sabiedriskās organizācijas, kas uzstājas pret PSRS konstitūciju. Viņš paziņoja, ka jaunā valdība apspiedīs jebkuru pretošanos, ja vajadzēšot – arī bruņotā ceļā.[1]

19. augusta pievakarē Rīgas OMON (PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienība) kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma vai izdemolēja daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas. Plkst. 19.30 tika pārtraukti Latvijas Televīzijas raidījumi, bet Latvijas Radio turpināja raidīt visā Latvijas teritorijā no slepena raidītāja Salaspilī.[2]

20. augustā OMON un Padomju armijas desanta vienības atbruņoja Ministru Padomes apsardzi. LR AP pieprasīja armijai atbrīvot ieņemtos objektus, bet prasības neizpildīšanas gadījumā aicināja Latvijas tautu solidarizēties ar Krieviju un uzsākt vispārēju beztermiņa streiku. Tāpat tika pieņemts aicinājums PSRS Valsts padomei izbeigt VĀSK darbību Latvijas Republikas teritorijā.

21. augustā, kad OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu, LR AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tādēļ 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība.

23. augustā Latvijas Republikas valdībai lojālās bruņotās vienības ieņēma LPSR CK galveno ēku un apcietināja Alfrēdu Rubiku, izvirzot apsūdzību valsts apvērsuma organizēšanā.

PSRS Valsts padome 1991. gada 6. septembrī, "ņemot vērā konkrētos vēsturiskos un politiskos apstākļus, kas bija pirms Latvijas Republikas ieiešanas PSRS", pieņēma lēmumu atzīt Latvijas Republikas neatkarību un sākt sarunas ar to par PSRS interešu un tās pilsoņu tiesību aizsardzību.[3] Pirms tam (jau 24. augustā) Latvijas neatkarību bija atzinusi Krievijas PFSR, bet pirmā valsts, kas to paveica bija Īslande 22. augustā.

Vienīgais Latvijā nogalinātais civiliedzīvotājs 1991.gada Augusta puča laikā bija Jūrmalas Jaunrades nama šoferis Raimonds Salmiņš, kuru specvienības OMON kaujinieki nošāva pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes 19. augustā.[4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. T. Jundzis. Konfrontācija ar Latvijas neatkarības pretiniekiem //Latvijas valsts atjaunošana. 1986. – 1993. Rīga, 1998., 278-294. lpp.
  2. Ieva Pole. Tev piezvanīs Aigars. Žurnāls "Ir" # 32 (71); 18.-24. augusts, 2011.
  3. Latvijas Valsts arhīva dokumenti
  4. Ināra Egle. Varbūt tika nošauts kāda cita vietā. Laikraksts Diena 2008. gada 20. augustā.