Auklas keramikas kultūra

Vikipēdijas lapa
Aptuvenais Auklas keramikas kultūras izplatības areāls 3. gadu tūkstotī p.m.ē.
Laivas cirvis no Gotlandes.
Latvijā atrastie akmens cirvji
Auklas keramikas bļodas no Dienvidzviedrijas.

Auklas keramikas kultūra jeb laivas cirvju kultūra bija 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijas teritorijā dominējusī jaunā akmens laikmeta (neolīta) iedzīvotāju kultūra, ko tradicionāli saista ar indoeiropiešu pirmvalodās runājošo tautu migrāciju uz Viduseiropu un Ziemeļeiropu. Auklas keramikas kultūras izplatības areālā pakāpeniski izveidojās ģermāņu valodas (Baltijas jūras rietumu un dienvidu piekrastē), baltu valodas (austrumu piekrastē), slāvu valodas (Dņepras baseinā), ķeltu valodas un romāņu valodas (Viduseiropā).

Vidusjūras piekrastē un Rietumeiropā tajā laikā mita basku un ligūru priekšteči, bet Ziemeļeiropas tundrā — sāmu priekšteči.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Auklas keramikas kultūras nosaukums cēlies no rievotiem auklas iespieduma rakstiem uz māla traukiem, kas principiāli atšķīrās no iepriekš izmantotajiem ķemmes un bedrīšu rakstiem. Laivas cirvju kultūras vārds cēlies no laivas veida akmens cirvjiem, ko bieži apglabāja vīriešu kapos kā varas simbolu.

Kultūras iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbedījumi parasti savrupkapos zem uzkalniņiem, mirušie guldīti uz sāniem ar saliektām kājām. Sievietes apglabātas ar galvu uz austrumiem, bet vīrieši ar galvu uz rietumiem, tomēr vienmēr ar seju uz dienvidiem. Apmetnes atrastas samērā reti, kas vedina uz domām par nomadu dzīvesveidu. Tomēr ir norādes par attīstītu zemkopību un lopkopību. Kā galvenais vīriešu darbarīks un ierocis izmantots akmens cirvis-āmurs. Dzintars izmantots kā kulta akmens.

Apakšgrupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Auklas keramikas kultūras reģionā var izdalīt trīs homogēnākas apakšgrupas:

  • Ziemeļu apakšgrupa, kura aptvēra Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrasti tagadējās Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Ziemeļpolijas, Ziemeļvācijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Nīderlandes teritorijā. Tiek saukta arī par "Savrupkapu kultūru" vai "Kaujas cirvju kultūru".
  • Dienvidu apakšgrupa kura aptvēra tagadējās Polijas, Vidusvācijas un Dienvidvācijas, Šveices, Austrijas, Čehijas un Slovākijas teritoriju. Klasiskais Auklas keramikas areāls.
  • Austrumu apakšgrupa, kas aptvēra tagadējās Baltkrievijas, Ziemeļukrainas un Rietumkrievijas apgabalus. Tiek izdalīta Vidusdņepras kultūra un Fatjanovas-Balanovas kultūra.

Auklas keramikas kultūras apmetnes Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas valstīs un Somijas dienvidrietumos šī kultūra nomainīja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras Baltijas variantu — Narvas kultūru. Ienācēji izveidoja samērā mazskaitlīgu sabiedrības virsslāni, kas vairāku gadsimtu laikā Somijā, Igaunijā, Vidzemē un Ziemeļkurzemē saplūda ar iepriekšējo kultūru un pārņēma Baltijas somu valodas, bet uz dienvidiem no Daugavas saglabājās baltu valodas.

Mūsdienu Latvijas teritorijā ir atrastas vairākas šīs kultūras apmetnes ar raksturīgajiem māla traukiem (kausiem, amforām, bļodiņām) ar auklas vai skujiņas rotājumiem, kaula un dzintara rotām, četrstūra stabu celtnēm. Ievērojamākās apmetnes:

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • J.P. Mallory: In Search of the Indo-Europeans: Language, Archaeology, and Myth. Thames & Hudson, London 1991. (Repr.) ISBN 0-500-27616-1 (angliski)
  • J. P. Mallory, "Corded Ware Culture", Encyclopedia of Indo-European Culture, Fitzroy Dearborn, 1997. (angliski)
  • Andrew Sherratt, "Cups that cheer". In: ders, Economy and society in prehistoric Europe: changing perspectives. Princeton, Princeton University Press 1997. (angliski)
  • Robert S.P. Beekes: Comparative Indo-European Linguistics. An Introduction. Benjamins, Amsterdam 1995. ISBN 1-55619-505-2 (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]