Austrālijas ehidna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Austrālijas ehidna
Tachyglossus aculeatus (Shaw, 1792)
Austrālijas ehidna
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Kloākaiņi (Monotremata)
Dzimta Ehidnu dzimta (Tachyglossidae)
Ģints Ehidnas (Tachyglossus)
Suga Austrālijas ehidna (Tachyglossus aculeatus)
Izplatība
Tachyglossus aculeatus distribution.png
Ausrālijas ehidnas izplatības areāls iekrāsots rozā krāsā.

Austrālijas ehidna jeb īspurna ehidna (Tachyglossus aculeatus) ir viena no četrām mūsdienās dzīvojošajām ehidnu dzimtas (Tachyglossidae) sugām un ir vienīgā suga ehidnu gintī (Tachyglossus).

Austrālijas ehidna apdzīvo visu Austrālijas kontinentu, Jaungvinejas piekrasti un kalnu rajonus[1]. Lai arī Austrālijas ehidna nav apdraudēta, tās populācija samazinās, jo pieaug cilvēku dažādās aktivitātes un medības, pieaug ievesto dzīvnieku populācija, dažādi parazīti un slimības, kas iznīcina ehidnas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Austrālijas ehidnu aprakstīja Džordžs Šovs 1792. gadā. Viņš to nosauca par Myrmecophaga aculeata, domājot, ka tā ir radniecīga Dienvidamerikas skudrācim. Pēc tam ehidnas zinātniskais vārds ir mainījies vairākas reizes: Ornithorhynchus hystrix, Echidna hystrix, Echidna aculeata un beidzot Tachyglossus aculeatus[2]. Vārds "Tachyglossus" nozīmē "ātrā mēle", raksturojot ehidnas mēles ātrās kustības, lai noķertu skudras un termītus. Toties vārds "aculeatus" nozīmē adatains.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas ehidna Austrālijas dienvidos Viktorijas štatā
Austrālijas ehidna Tasmānijā
Austrālijas ehidna ar labi saskatāmiem pakaļkājas atliektajiem nagiem

Austrālijas ehidna ir 30 - 45 cm gara, tai ir 75 mm garš purns un tās svars ir 2 - 5 kg. Tomēr Tasmānijā dzīvojošā Austrālijas ehidnas pasuga (Tachyglossus aculeatus setosus) ir lielāka kā pārējās Austrālijas ehidnas. Tā kā ehidnai kaklu nevar redzēt, tad vizuāli izskatās, ka galva un ķermenis veido vienotu, kopēju formu. Ausis ir bez auss gliemežnīcas, acis mazas un atrodas pie ķīļveida purniņa pamatnes. Nāsis un mute atrodas purniņa pašā galā; ehidna muti nevar atvērt platāk par 5 mm[3]. Purniņš ir ļoti jūtīgs un uztver informāciju par temperatūru, un tam ir arī taustes īpašības.

Visu ķermeni, izņemot pavēderi, seju un kājas sedz gaiši brūnas adatas. Adatas var būt 5 cm garas, un tās ir modificēti apspalvojuma mati, kas galvenokārt sastāv no keratīna. Starp adatām ir mīksts kažoka apspalvojums, kas variē no medus krāsas līdz tumšai sarkanbrūnai krāsai, pat melnai. Pavēderi un asti sedz kažoka apspalvojums. Kājas Austrālijas ehidnai ir piemērotas ātrai rakšanai. Tās ir īsas, ar spēcīgiem nagiem. Pakaļkāju nagi ir garāki un atliekti uz atpakaļu, jo ar tiem ehidna tīra savu kažoku starp adatām.

Austrālijas ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra. Tā ir 30 - 32 °C, kas var pazemināties līdz 5 °C[4]. Ehidna nesvīst un neelso, un karstā laikā meklē slēptuvi. Rudenī un ziemā ehidnas guļ dziļu ziemas miegu, tā laikā tai pazeminās ķermeņa temperatūra. Tā kā ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra, tad ļoti karstā un aukstā laikā tā ir lēna un mazkustīga.

Ehidnas muskulatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas ehidnas muskulatūrai ir vairākas neparastas īpašības. Muskulis panniculus carnosus ir ļoti liels, tas ir uzreiz zem ādas un sedz visu ķermeni. Saraujoties dažādām panniculus carnosus daļām, Austrālijas ehidna var mainīt ķermeņa formu. Raksturīga ir aizsardzības poza, ehidnai saraujoties lodes formā, aizsargājot vēderu un izslienot asās adatas pret ienaidnieku. Ehidnai ir vienas no visīsākajām muguras smadzenēm, stiepjoties tikai līdz krūšu kurvim[5].

Ehidnas sejas, žokļa un mēles muskulatūra ir veidota tā, lai ehidnai būtu ērti ēst. Mēli tā var izbāst ārpus mutes līdz 18 cm. Mēle ir lipīga, un ātri kustinot mēli iekšā un ārā, ehidna veikli uzlasa skudras un termītus. Mēles izstiepšanas spēja slēpjas mēles gredzenveida muskulatūrā, kas maina mēles formu. Izstiepta mēle ir stīva, un to nodrošina strauja asins cirkulācija. Mēles kustības ir ļoti ātras. Vienas minūtes laikā ehidna var izbāst un ievilkt mēli 100 reizes[6].

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas ehidna savilkusies lodes formā

Austrālijas ehidnas ir vientuļnieces. Tām nav noteiktas teritorijas, ligzdas vai migas. Tās klejo diezgan plašā teritorijā. Ehidnas ir aktīvas dienas laikā, tomēr tās ir jūtīgas pret lielu karstumu, jo nesvīst un neelso. Tādēļ, ja laiks ir pārāk karsts, tās kļūst aktīvas vakarā un naktī. Tās labi pārcieš aukstu laiku, iegrimstot ziemas miegā.[7]

Austrālijas ehidna var dzīvot jebkur, ja tikai ir pietiekami daudz skudru un termītu. Tās atrod kukaiņus, izmantojot ožu. Ožas orgāni atrodas purniņa pašā galā. Ehidnas ir ļoti labas zemes racējas, ar spēcīgajām priekškājām tās izrok skudras un slēptuvi no saules vai ienaidniekiem. Briesmu gadījumā ehidnas strauji ierokas zemē, ja nav citas slēptuves.

Austrālijā tās pamatā var sastapt meža apvidos, kas ir bagāti ar termītiem, bet ehidnas dzīvo arī atklātās vietās. Nav daudz zināms par ehidnu ieradumiem Jaungvinejā.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā visi ehidnu dzimtas dzīvnieki Austrālijas ehidna dēj olas, un kopīgi ar pīļknābju dzimtu (Ornithorhynchidae) tie ir vienīgie zīdītāji, kas dēj olas. Mātītei, sasniedzot dzimumbriedumu, pavēderē kabatas formā izveidojas ādas kroka, kurā tā nēsā izdēto olu. Riesta laiks ehidnām ir no maija līdz septembrim. Sajā laikā gan tēviņi, gan mātītes izdala spēcīgu smaržu, lai pievilinātu pretējo dzimumu. Vienai mātītei var sekot pat 10 tēviņi, paliekot kopā apmēram 4 nedēļas[8], tomēr mātīte pārojas tikai vienu reizi[9]. Pēc pārošanās 21. - 28. dienā mātīte izdēj vienu olu. Kamēr ola nobriest, mātīte izveido migu nākamajam mazulim. Ādainā ola tiek izdēta tieši pavēderes somā. Tā ir 13 - 17 mm liela. Pēc 10 dienām no olas izšķiļas embrijs. Lai izšķiltos, embrijs izveido "olas zobu", ar kuru tiek atvērta ola. Pēc izšķilšanās zobs pazūd.

Izšķīlies mazulis ir 1,5 cm garš un sver 0,3 - 0,4 g. Mazulis pieķeras pie mātes piena laukuma ādā (ehidnām nav ārēju piena dziedzeru). Ehidnas piens ir rozā krāsā, jo satur daudz dzelzs. Kad mazulis ir 2 - 3 mēnešus vecs, tas tiek burtiski izmests no somas, jo tā adatas sāk durties mātes ādā. Ar pienu tas tiek barots līdz 6 mēnešu vecumam. Kad jaunā ehidna ir 180 - 240 dienas veca, tā pamet migu.

Dzimumbriedumu ehidnas sasniedz apmēram 4 - 5 gadu vecumā, bet tas var notikt arī tikai 12 gadu vecumā[10]. Tās pārojas reizi divos līdz sešos gados. Austrālijas ehidna savvaļā dzīvo līdz 45 gadiem.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas ehidnai ir 5 pasugas[11]. Tās dzīvo dažādās ģeogrāfiskās vietās, tām atšķiras apspalvojums, adatu garums un resnums, pakaļkāju nagu izmērs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tachyglossus aculeatus (Short-beaked Echidna, Kangaroo Island Echidna)
  2. Iredale, T. and Troughton, E. 1934. A checklist of mammals recorded from Australia. Memoirs of the Australian Museum 6: i–xii, 1–122
  3. Murray, P.F. 1981. A unique jaw mechanism in the echidna, Tachglossus aculeatus (Monotremata). Australian Journal of Zoology 29: 1–5
  4. Dawson, T.J., Grant, T.R. and Fanning, D. 1979. Standard metabolism of monotremes and the evolution of homeothermy. Australian Journal of Zoology 27:511–515
  5. Hassiotis, M., Paxinos, G., and Ashwell, K.W.S. 2004. Anatomy of the central nervous system of the Australian echidna. Proceedings of the Linnean Society of New South Wales 125:287–300
  6. Doran, G.A. and Baggett, H. 1970. The vascular stiffening mechanism in the tongue of the echidna (Tachyglossus aculeatus). Anatomical Record 167: 197–204
  7. Grigg, G.C., Beard, L.A., and Augee, M.L. 1989. Hibernation in a monotreme, the echidna (Tachyglossus aculeatus). Comparative Biochemistry and Physiology. A, Comparative Physiology 92:609–612 PMID 2566425
  8. Rismiller, P.D., Seymour, R.S., 1991. The echidna. Scientific American 264, 96–103.
  9. Rismiller, P.D. and McKelvey, M.W. 2000. Frequency of breeding recruitment in the Short-beaked Echidna, Tachyglossus aculeatus. Journal of Mammalogy 81:1–17
  10. Rismiller, P.D. and McKelvey, M.W. 2003. Body mass, age and sexual maturity in short-beaked echidnas, Tachyglossus aculeatus. Comparative Biochemistry and Physiology. A, Molecular & Integrative Physiology 136:851–865
  11. Mammal Species of the World - Browse: aculeatus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]