Austrālijas vēsture

Austrālijas vēsture ir Austrālijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi.

Aborigēni

Zinātnieki joprojām diskutē par to, kad Austrālijā ieradās pirmais cilvēks (Homo sapiens). Ir izvirzīta teorija, ka tas noticis jau pirms 120 tūkstošiem gadu. Aborigēni Austrālijā pastāvīgi sāka dzīvot pirms 42-48 tūkstošiem gadu. Tajā laikā Indonēzija vēl nebija atdalījusies no Āzijas, tādēļ lielu daļu no ceļa klejotāju ciltis — nomadi — varēja veikt kājām. Savukārt ūdensšķirtņu pārvarēšanai, kas tolaik nepārsniedza 100 km, izmantoja plostus un laivas. Sākumā iedzīvotāji koncentrējās kontinenta krastu tuvumā, jo tur varēja nodarboties ar zvejniecību, kā arī medīt dzīvniekus un vākt augļus un saknes. Pirmās apmetnes, pēc pagaidām veiktajiem arheoloģiskajiem atklājumiem, atradušā pie Dienvidaustrālijas ezeriem. Neskatoties uz kontinenta izolāciju, aborigēni regulāri nonāca saskarē arī ar citām kultūrām. Tas bija iespējams, jo līdz jūras līmeņa paaugstināšanās brīdim pirms 6000 gadiem zemes tilts savienoja Austrāliju ar Jaungvineju. Arī ķīniešu un indiešu tirgotāji, kā arī indonēziešu zvejnieki vairāku gadsimtu laikā ir viesojušies Austrālijā. Liecības par šiem "ciemiņiem" ir atstātas aborigēnu zīmējumos uz klinšu sienām.

Aborigēnu visizplatītākais medību paņēmiens bija uguns loka izveidošana, tādā veidā aizšķērsojot ceļu bēgošajiem un pārbaidītajiem dzīvniekiem, bet vispopulārākie ieroči bija šķēpi un bumerangi (metami sirpjveida koki). Aptuveni 30 000 gadus pirms mūsu ēras pamatiedzīvotāji jau izmantoja nosmailinātus akmens cirvjus, lai vieglāk ierīkotu apmetnes, tas ir, varētu izcirst kokus izdevīgās vietās. Ap 10 000. g. p.m.ē. manāmi cēlās jūras līmenis un iedzīvotāji bija spiesti pamest piekrastes zonu un virzīties dziļāk kontinentā.

Tā kā Austrālijas pamatiedzīvotāji bija nomadu ciltis, tad viņu apmetnes nebija patstāvīgas. Apmetne atradās vienā vietā tik ilgi, kamēr nepasīka tuvākās pārtikas resursi. Mājokļu veidi atšķīrās atkarībā no apkārtējās vides īpatnībām, piem., sausā un karstā apvidū uzslēja zāļu nojumes, jo apkārtnē bija minimāli pārtikas resursi un bieži jau pēc nedēļas cilts bija spiesta pārcelties, bet savukārt vēsākos apvidos ezeru tuvumā bieži tika celtas zaru un akmens būdas, jo tur netrūka pārtikas resursu un cilts varēja apmesties vienā vietā mēnešiem ilgi. Mājokļu tuvumā atradās akmens pavardi, kas kalpoja ēdiena pagatavošana, deva gaismu un siltumu, kā arī aizbaidīja plēsīgos zvērus. Par cik ciltis dzīvoja lielos attālumos viena no otras neizveidojās viena vienota valoda, bet katrai ciltij tā bija atšķirīga.

Austrālijas kolonizēšana

Kartē parādīta Austrālijas štatu un teritoriju vēsturiskā attīstība.

Eiropā, vēl pirms Austrālijas atklāšanas, daudzi uzskatīja ka pastāv Dienvidu kontinents. Šī noslēpumainā zeme tika saukta par "Dienvidzemi" (latīņu: Terra australis). Arī Marko Polo, kuģojot 1292. gadā no Ķīnas atpakaļ uz mājām Venēcijā, bija dzirdējis par zemi, kur ir daudz zelta, un tā atrodas uz dienvidiem no Javas salas. Iespējams, ka jau 16. gadsimtā Austrālijas krastus sasniedza portugāļu, franču un spāņu jūrnieki.

1606. gadā holandiešu jūrasbraucējs Vilems Jansons sasniedza Jorkas raga pussalas. krastus, bet 1616. gadā holandietis Dirks Hartogs - kontinenta Rietumu krastu Stīpointas apvidū. 17. gadsimta 20. - 30. gados holandiešu jūrasbraucēji apbrauca lielu daļu Rietumaustrāliju un Dienvidaustrāliju. Rietumaustrālijas (t.s. Jaunholandes) krasti tika atzīti par kolonizēšanai nepiemērotiem. Tikai 1642. gadā Nīderlandes Austrumindijas kompānija nolēma doties ekspedīcijās, lai veiktu plānotu Austrālijas izpēti. 1642. gadā Ābels Tasmans apbrauca kontinentu no dienvidiem un atklāja Van Dīmena Zemi (mūsdienās Tasmanija), bet 1644. gadā izpētīja ziemeļu krastu. 1696. gadā tika veikta vēl viena ekspedīcija, kuras laikā Vilems de Vlaminghs kartēja Austrālijas rietumkrastu.

Austrumu krastu visā ~3000 km garumā 1770. gadā atklāja angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks un pasludināja to par Lielbritānijas īpašumu. Pēc Ziemeļamerikas kolonijas zaudēšanas 1776. gadā (ASV tad ieguva neatkarību) angļi nolēma dibināt Austrālijā katorgas koloniju. 1788. gadā Austrālijā ieradās pirmie 11 kuģi ar noziedzniekiem, tā sauktā, First Fleet, ko vadīja Artūrs Filips. Tika nodibināta pirmā apmetne pie Portdžeksona līča un Jaundienvidvelsas kolonija. Jaunās apmetnes nosaukums bija Sidneja, par godu Lielbritānijas iekšlietu ministram Lordam Sidnejam.

1792. gadā arī franči nosūtīja ekspedīciju uz Tasmaniju, lai izpētītu salu. Tūlīt pēc tam, cik vien ātri iespējams, briti nolēma pirmie kolonizēt Tasmanijas salu. 1803. gadā Derventas upes krastos viņi dibināja Hobārtu, bet gadu vēlāk Tamaras upes krastos - Džordžtaunu.

1813. gadā Gregorijs Blekslends (Gregory Blaxland), Viljamss Lovsons (William Lawson) un Viljams Čārlzs Ventvorts (William Charles Wentworth) pirmo reizi šķērsoja Zilos kalnus, kuri atrodas uz rietumiem no Sidnejas. Tas veicināja apmetņu dibināšanu arī Austrālijas iekšienē. 1824. gadā tika dibināta nākamā noziedznieku kolonija - Brisbena. To dibināja, lai noziedznieki nekoncentrētos tikai vienā vietā. Tādā veida centās uzlabot drošību. 1825. gadā Van Dīmena Zeme (Tasmanija) tika pasludināta par neatkarīgu koloniju. Tā kā uz ziemeļiem no Brisbenas atradās auglīga zeme, tad līdz pat 1842. gadam tur tika dibināta viena apmetne pēc otras. 1859. gadā tika proklamēta Kvīnslenda, no Jaundienvidvelsas neatkarīga kolonija. 1835. gadā no Tasmanijas aborigēniem tika nopirkta 240 hektāru liela teritorija pie Portfilipa līča, kur vēlāk tika dibināta Melburna. Lai gan šis darījums bija nelikumīgs, tas palīdzēja risināt problēmas ar strauji augošo iedzīvotāju skaitu. 1851. gadā Viktorija kļuva par neatkarīgu koloniju. Jaundienvidvelsa sākotnēji aizņēma visu kontinenta austrumu daļu, tikai kontinenta rietumos esošā Jaunā Holande nebija Lielbritānijas Karalistes pakļautībā. Lai novērstu iespējamos draudus, ka Austrālijas rietumus varētu kolonizēt Francija, angļi 1826. gadā dibināja Olbani pilsētu gandrīz vai pašā rietumu krastā. 1829. gadā tika dibināta Pērta un Jaunā Holande nonāca Lielbritānijas kontrolē. Vēlāk Jaunā Holande tika pārdēvēta par Rietumaustrāliju. Lai gan sākotnēji uz Rietumaustrāliju nesūtīja notiesātos noziedzniekus, 1850. gadā tos tomēr sāka sūtīt arī šeit, jo tādā veidā tika pie lēta darbaspēka. Dienvidaustrālija bija vienīgā kolonija, kuru izveidoja ar domu, ka tur netiks sūtīti noziedznieki. 1836. gadā tika dibināta Adelaida un tajā pašā gadā Dienvidaustrālija kļuva par Lielbritānijas provinci. Austrālija bija beztiesīga "balto" katorga līdz 19. gadsimta vidum. Austrālijas pirmiedzīvotājus kolonizatori iznīcināja (tasmāniešus līdz 1870. gadam — pilnīgi) vai aizdzina uz dzīvei maz piemērotiem apvidiem.

Eureka Stockade (Eureka blokādes) karogs.

No 19. gadsimta. sākuma Austrālijā attīstījās aitkopība. 30. gados radās pirmie rūpnieciskie uzņēmumi. Kapitālisma attīstību kavēja mazražīgais katordznieku darbs. 1830. gadā Jaundienvidvelsā bija tikai 14 tūkstoši jeb 18% brīvu ieceļotāju. 30. gados tika veicināta brīva imigrācija. Radās jaunas kolonijas: Tasmānija (1825), Rietumaustrālija (1829), Dienvidaustrālija (1836) Viktorija (1851). 19. gadsimta otrajā pusē zelta drudža laikā (1851. - 1861.) 1851. gadā Viktorijā uz ziemeļaustrumiem no Melburnas tika atrasts zelts un sākās zelta drudzis. 1854. gada novembrī kalnraču ciematā Balaratā izcēlās tā sauktie Eureka Stockade nemieri. Nemiernieki pieprasīja demokrātiskas reformas, tomēr 1854. gada 3. decembrī Lielbritānijas armija un vietējā policija apspieda nemierniekus. Austrālijas iedzīvotāju skaits pieauga gandrīz trīskārt, attīstījās ekonomika, veidojās strādnieku šķira. 1855. gadā pašpārvaldi ieguva Jaundienvidvelsa, Viktorija, Dienvidaustrālija, Tasmānija; 1859. gadā no Jaundienvidvelsas atdalījās Kvīnslenda, 1863. gadā tika izveidota Ziemeļu teritorija. 1872. gadā Viktorijas demokr. asociācija pievienojās I Internacionālei. 1891. gadā nodibinājās Austrālijas Leiboristu partija. Augošā buržuāzija vērsās pret koloniju sākotnējo norobežošanos (tirgus un muitas barjeras). 1898. gadā norisinājās plašs streiks, dziesma "Waltzing Matilda" kļuva par slepeno Austrālijas himnu. Kolonijas sāka apsvērt domu apvienoties vienā kopīgā valstī.

20. gadsimts

Austrālijas ārējās teritorijas.

Austrālijas federalizēšanas rezultātā 1901. gada 1. janvārī 6 kolonijas apvienojas federācijā, izveidojot Austrālijas Savienību. Austrālija kļuva par vienu no lielākajām pasaules valstīm. 1907. gadā Austrālijas federālā valdība ieguva domīnijas statusu, gandrīz pilnībā iegūstot neatkarību no Apvienotās Karalistes. Domīnijas statuss saglabājās līdz 1947. gadam.

1911. gadā tika uzsākts projekts par galvaspilsētas pārvietošanu no Melburnas uz Kanberu. Tika izveidota speciāla Austrālijas galvaspilsētas teritorija. Kanbera tika mākslīgi celta starp abām lielākajām Austrālijas pilsētām (Melburnu un Sidneju) kā kompromiss. Līdz 1927. gadam, kamēr tika celta Kanbera, valsts valdība joprojām mitinājās Melburnā. Austrālija bija kļuvusi par vienu no lielākajām pasaules valstīm un drīz par valsti, kurai bija kolonijas (1906. gadā Austrālija no Apvienotās Karalistes ieguva Austrālijas Papua, bet 1920. gadā Tautu Savienība piešķīra mandātu uz bijušajām Vācijas kolonijām Jaungvineju un Nauru).

Austrālija aktīvi atbalstīja Lielbritānijas impērijas politiku. Leiboristu valdība (1904., 1908.—1909., 1910.—1913., 1914.—1917.) īstenoja buržuāziski liberāru politiku.

Pirmajā pasaules karā piedalījās Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpuss. Otrajā pasaules karā Austrālija karoja sabiedroto pusē.. Austrālijas teritorijā tika izvietotas ASV gaisa un jūras kara bāzes, rūpniecība pārorientējās uz kara pasūtījumiem. Pēc kara Austrālija centās iegūt Lielbritānijas zaudētās pozīcijas DA Āzijā, pastiprinājās ASV ietekme. Austrālija piedalījās Korejas karā, angļu koloniālajā karā Malajā, kā arī Vjetnamas karā. Ārpolitikā Austrālijas Leiboristu partijas valdība centās īstenot neatkarīgu kursu, vēršoties pret bruņošanos, īpaši kodolbruņošanās paplašināsanu. ANO locekle kopš 1945. gada, ANZUS (Austrālijas, Jaunzēlandes un ASV Klusā reģiona drošības savienība) locekle kopš 1951. gada 1. septembra (vienošanās noslēgta Austrālijas galvaspilsētā Kanberā), Āzijas un Klusā okeāna padomes locekle kopš 1966. gada.