Austrumu vilks

Austrumu vilks Canis lycaon
Klasifikācija Valsts Dzīvnieki (Animalia) Tips Hordaiņi (Chordata) Klase Zīdītāji (Mammalia) Kārta Plēsēji (Carnivora) Dzimta Suņu dzimta (Canidae) Ģints Suņi (Canis) Suga Austrumu vilks (Canis lycaon)
Izplatība Gaiši zaļā krāsā apzīmēta austrumu vilka apdzīvotā teritorija

Austrumu vilks (latīņu: Canis lycaon) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Austrumu vilks joprojām oficiāli tiek sistematizēts kā viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām ar latīnisko nosaukumu Canis lupus lycaon, tomēr pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka austrumu vilks būtu jāizdala kā patstāvīga suga, jo tas tāpat kā sarkanais vilks (Canis rufus) un koijots (Canis latrans) ir atdalījies no pelēkā vilka pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu.

Austrumu vilks pamatā apdzīvo Algonkvinas dabas parku Ontario, Kanādā, kā arī tas ir manīts Kvebekas apkārtnē, Minesotas un Manitobas reģionos ASV. Kādreiz austrumu vilks apdzīvoja plašas teritorijas uz dienvidiem ASV, bet līdz ar eiropiešu iebraukšanu Amerikā, vilks tika nežēlīgi iznīcināts. Šobrīd austrumu vilka izdzīvošana skaitās kritiski apdraudēta.

Izskats un ieradumi

Austrumu vilks ir mazāka izmēra nekā pelēkais vilks. Augstums skaustā 60 - 68 cm, svars 25 - 35 kg tēviņiem, 20 - 30 kg mātītēm. Tam ir dzeltenīgi pelēkbrūns kažoks. Mugura un sāni ir klāti ar garu, melnu vai pelēku akotspalvu. Aiz ausīm, uz purna un uz priekškājām apspalvojums ir sarkanīgs. Izskatā tas ir līdzīgs sarkanajam vilkam. Austrumu vilka uzbūve ir vieglāka kā pelēkajam vilkam un tā skelets ir līdzīgāks koijotam. Ir zināms, ka austrumu vilks bieži krustojas ar koijotu, un zinātnieki uzskata, ka vilka izdzīvošanai savvaļā vislielākās briesmas draud tieši no krustošanās ar koijotiem. Pelēkais vilks vienmēr uzbrūk koijotam un, pie pirmās izdevības to nogalina, bet austrumu vilka tēviņi pieņem koijotu mātītes. Tā kā koijoti kopumā ir mazāki par austrumu vilkiem, tad vilku mātītes nepieņem mazos koijotu tēviņus.

Austrumu vilks pamatā medī baltastes briedi, alni un dažādus grauzējus kā bebri, lagomorfu, muskatžurku un peles. Ir ziņas, ka austrumu vilks ir medījis pat Amerikas melno lāci. Pētījumi liecina, ka visbiežāk tiek medīti aļņi, baltastes brieži un bebri.

Vilku barā pārojas tikai alfa mātīte ar alfa tēviņu. Tas parasti notiek februārī. Grūsnības periods ilgst 63 dienas. Kucēni dzimst alā, ko izrok vecāki. Parasti piedzimst 4-7 kucēni. Pirmās 6 - 8 nedēļas māte no tiem neatkāpjas ne soli. Viss bars baro māti un vēlāk arī mazuļus, kad mēte tos ir pārstājusi zīdīt. Barība tiek atnesta apēstā veidā, kas tiek mazuļiem atvemta. Vasaras beigās mazuļi pamet alu, un tie parasti tiek atstāti kādā plašā pļavā, kamēr bars ir devies medībās. Pļavas sauc par vilku rotaļu laukumiem, šīs teritorijas ir labi izvēlētas, ar dabiskiem slēpņiem un aizsegiem, vienmēr tuvumā ir ūdens, kā arī pļavā dzīvo daudzi dažādi mazi dzīvnieciņi, kurus dienas laikā jaunie vilcēni cenšas nomedīt, tādā veidā attīstot savas medību iemaņas.

Sistemātika

Zinātniekiem, veicot ģenētiskos pētījumus, ir noskaidrojuši, ka austrumu vilka vistuvākais radinieks ir sarkanais vilks. Ir zinātnieki, kas uzskata, ka tās vispār nav divas atšķirīgas sugas. Šis viedoklis joprojām nav oficiāls. DNS pētījumi liecina, ka austrumu un sarkanais vilks atdalījušies no primitīvā pelēkā vilka pirms 750 000 gadiem Ziemeļamerikas austrumu teritorijās un ka austrumu vilku un sarkano vilku vajadzētu uzskatīt par divām pasugām sarkanajam vilkam.

Ārējās saites

• http://easternwolf.org/
• http://www.pc.gc.ca/nature/eep-sar/itm5-/eep-sar5f_e.asp
• http://www.rom.on.ca/ontario/risk.php?doc_type=fact&id=287
• http://www.petandwildlife.com/wolf-species/eastern-wolf-fact-sheet.html
• http://www.mcelroy.ca/bushlog/20031007b.shtml
• http://www.nipissing-naturalist.com/SAR/wolf.htm