Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms

Kārlis Ulmanis

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (Ulmaņa laiki) ir vēstures literatūrā pieņemts apzīmējums autoritārajam režīmam Latvijā, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta un ārlietu ministra K.Ulmaņa organizētā t.s. 1934. gada 15. maija apvērsuma un pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā. Valstī izsludināja karastāvokli, kas formāli pastāvēja līdz 1938. gadam, bet praktiski - arī pēc tam. Apturēja Saeimas darbību, aizliedza visas 103 politiskās partijas un izformēja pašvaldības. Slēdza arodbiedrības un likvidēja simtiem biedrību un apvienību. Vairāki simti aktīvu sociāldemokrātu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kuri atklāti nesimpatizēja K.Ulmanim, nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Politisku motīvu dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Represēto un no darba atlaisto kopskaits pārsniedza 3000. Nepieļāva nekādas, pat šķietamas un dekoratīvas demokrātijas iezīmes. Ulmanis kļuva par diktatoru, kurš visus svarīgākos jautājumus valstī izšķīra vienpersoniski. Patiešām neierobežotu varu Ulmanis ieguva 1936. gadā, pārņemot arī Valsts prezidenta funkcijas. Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Reizē jāatzīst, ka Ulmaņa diktatūra bija salīdzinoši maiga, salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem režīmiem centrālajā un Austrumeiropā. Autoritārais režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti. Tas deva Latvijai gan pozitīvu, gan negatīvu vēsturisko pieredzi.

Daļā Latvijas sabiedrības Ulmaņa režīms bija populārs. Diktatūra bija maiga: Ulmanis nesimpatizēja militāristiem, pēc apvērsuma vairs nenotika masu aresti, netika piespriesti nāves sodi. Brīdī, kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība bija pārvarējusi viszemāko punktu, un pasaulē iesākās labvēlīga saimnieciskā konjunktūra. Tādējādi tautas apziņā Ulmaņa režīms vislielāko popularitāti bija iemantojis ekonomiskās rosības kāpuma un nosacītā dzīves līmeņa stabilizēšanās pēc saimnieciskās krīzes. Autoritārais režīms pārtrauca arī nebeidzamos neauglīgos partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju uz "tautas apvienošanos".

Apvērsums

Apvērsumu, iespējams, izraisīja demokrātisko tradīciju trūkums, kas bija raksturīgs visās pēckara jaunajās valstīs un vispārējie nacionālisma uzplūdi Eiropā - arī Ulmaņa režīma pamatsaukļi bija: "Vienība, vadonība, latviskums", - līdzīgus apvērsumus jau agrāk bija veikuši Antans Smetona Lietuvā un Konstantīns Petss Igaunijā. Trūka arī demokrātiskais iekārtai atbilstošas sociālās struktūras- vidusslānis bija pārāk vājš, vairāk nekā 60% iedzīvotāju dzīvoja laukos, bet arī tur tikai sāka veidoties bagāto saimnieku slānis. Zemniecība vispār aktīvi neatbalstīja demokrātiju. Liberālais vēlēšanu likums pavēra ceļu uz Saeimu daudzām sīkām partijām, kurām bija grūti panākt savstarpēju vienošanos - Ministru kabinetu maiņa bija ikdienišķa parādiba, kas radīja politisko un sociālo nestabilitāti (valdības mainījās vidēji ik pēc 10 mēnešiem, kopumā 18 reizes). Lielu lomu spēlēja arī personības - politiķi bija dzimuši un auguši Krievijas impērijā, un uz valsts attīstību raudzījās no strikti centralizētas varas pozīciju viedokļa, citu viedokļu paudējus uztverot nevis kā diskusiju partnerus, bet kā ideju īstenošanas traucēkļus. Laika biedru vērtējumā Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un, iespējams, radīja pat zināmu iedomību un paštaisnību. Viņā nostiprinājās pārliecība, ka pats liktenis viņam lēmis būt par latviešu tautas vadoni un Latvijas valdnieku. Paradis viens pats visu izlemt, viņš padomniekus maz ievēroja un padomus neuzklausīja, ja pats tos nebija prasījis. Viņš gan uzklausīja citu domas pirms lēmumu pieņemšanas, bet gaidīja absolūtu uzticību un paļaušanos uz viņu pēc lēmuma pieņemšanas to īstenošanas procesā. Ulmanim bija liela pārākuma apziņa un viņš necieta konkurentus.

Politisko nestabilitāti veicināja Rietumu valstu ekonomikas pārņēmusī lielā depresija, kas bremzēja Latvijas tautsaimniecības attīstību un, kā redzam no tā laika preses, lika visā vainot valdību un Saeimu.

Apvērsuma gatavošanas priekšdarbi tika sākti 1933. g. vasaras nogalē. Galvenie organizatori bija Kārlis Ulmanis un vēlākie ministri Vilhelms Munters, A. Bērziņš, B. Einbergs. Pirmais uzdevums bija gāzt Ādolfa Bļodnieka valdību un panākt, ka K. Ulmanis kļūtu par Ministru prezidentu. Te K.Ulmani atbalstīja LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā.Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru. Pēc šīs Ministru kabineta krišanas Valsts prezidents Alberts Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā atteicās, tādējādi atverot durvis K.Ulmanim uz viņa varas sagrābšanas mērķu īstenošanu. Tad svarīgi bija iegūt armijas atbalstu, iesaistīja militāristus K. Berķi (no 12. aprīļa Rīgas garnizona priekšnieks un Vidzemes divīzija komandieris), M. Hartmani un J. Balodi. Gatavošanos pavadīja trokšņaina kampaņa presē par Satversmes reformas nepieciešamību. Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju aizsargu vienības ieņēma svarīgākās valsts iestādes un politisko partiju mītnes. Ar atpakaļejošu datumu 16. maija rītā tika izziņots izņēmuma stāvoklis. Valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas.

Iekšpolitika

Tika pārtraukta Satversmes darbība, atlaista Saeima. Alberts Kviesis gan palika prezidents līdz 1936. gada martam, taču bez reālas ietekmes. 1936. gada 12. martā Ulmaņa vadītais Ministru kabinets pieņēma lēmumu nodot tā rokās arī Valsts prezidenta amatu, tādējādi Ulmanim kļūstot par valdības galvu, Valsts prezidentu, bruņoto spēku un aizsargu augstāko vadoni, t.i. vienpersonisku valsts vadītāju. Ar 1940.gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940. gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis oficiāli pārņēma absolūtu varu Latvijā - tagad viņš bija ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais vadonis, pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus. Vienīgi viņš varēja lemt Latvijas likteni, gan saziņā ar 9. aprīlī izsludināto Valsts aizsardzības padomi. 1936. gada 12. marta likums noteica, ka Ulmanis kā Ministru prezidents Valsts prezidenta amatu pildīs līdz 1934 .gada 18. maija deklarācijā paredzētās Satversmes reformas izveidošanai, un viņam atvaļinājumā esot vai citu iemeslu dēļ nevarot pildīt valsts prezidenta amatu, to pildīs Kara ministrs Jānis Balodis. Šis likums arī atcēla visus pastāvošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Kad Ulmanis trīs gadus jau bija pavadījis arī Valsts prezidenta amatā, nekas nenotika, un viņš mierīgi paturēja šo amatu, ignorējot konkrētā prezidentūras termiņa izbeigšanos. Visas politiskās darbības pamatā bija vadonības princips - K. Ulmanis sevi dēvēja par tautas un varas pilnvarnieku vai vienkārši vadoni. Valdības rokās sakoncentrēja augstākas likumdošanas un izpildu vara. Tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanās) MK palīdzēja tā sauktais mazais kabinets.

Apturēja Saeimas darbību, aizliedza visas 103 politiskās partijas (Saeimā bija pārstāvēta 21 partija) un izformēja pašvaldības. Arestēja Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu, visu LSDSP frakciju, pat desmit pilsoniskos deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātu. 369 aktīvu sociāldemokrātu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Partejiskās piederības dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Arestēto un no darba atlaisto kopskaits pārsasniedza 3000. Aizliedza pulcēšanās un vārda brīvības. Likvidēja virkni sabiedrisko organizāciju, preses izdevumu, kā arī daudzas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas Tautas augstskolu. Apcietinātos sociāldemokrātus atbrīvoja sākot ar 1935. gadu, bet galveno politisko ieslodzīto kontingentu veidoja radikāli politiski noskaņotie - komunisti un «pērkonkrustieši». Lai glābtos no represijām, Pērkonkrusta līderim G.Celmiņam nācās bēgt no Latvijas, daudzi pērkoņkrustieši palika ieslodzījumā līdz pat padomju iebrukumam 1940. gada vasarā. Slēdza arodbiedrības un likvidēja simtiem biedrību un apvienību. Tika pārvalstiskotas pašvaldības, atceļot pilsētu galvas, valžu un revīzijas komisiju locekļus. Šīs amatpersonas aizstāja ar iekšlietu ministra ieceltiem cilvēkiem, no kurām atbildību prasīja valdības institūcijas, ne vairs vēlētāji. Slēdza ap 1000 biedrību, bet atļautajās atcēla to vadītāju ievēlamības principu. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja, ka vēl esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā un kontrolētā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.

Daudzo valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju galvenais uzdevums bija īstenot režīma policejisko, politisko un ideoloģisko kontroli pār Latvijas sabiedrību. Šim mērķim kalpoja arī politiskā policija un 1937. gadā izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija ar Alfrēdu Bērziņu vadībā un Vadoņa uzticības organizācija — aizsargi. Par sabiedrības kontroles instrumentu drīzāk jāuzskata arī jaunizveidotās kameras, kuras reklamēja kā jaunās valsts iekārtas pamatelementu, organizējot iedzīvotājus pēc profesionālās piederības.

Ideoloģija

Ideoloģija veidojās pakāpeniski, pamatojoties galvenokārt no vadoņa uzskatiem un izvirzītajiem postulātiem, kopējot vadonības kulta iezīmes Itālijā, Vācijā un PSRS. Tās veidošanā aktīvi iesaistījās tādi zemniecības ideologu un autoritārisma slavinātāji kā E. Blanks, A. Kroders, J. Lapiņš, E. Virza u.c.

Tūdaļ pēc puča slēdza 54 laikrakstus un žurnālus, ieviesa iepriekšēju cenzūru (to atcēla 17. novembrī, bet atkal atjaunoja 1939. gada novembrī). Izglītību, kultūru, inteliģenci un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija. Strauji samazinājās preses izdevumu skaits. 1955. gadā Stokholmā izdotajā "Latvju enciklopēdijā" teikts: "1934. — 1940. g. latviešu prese bija uniformēta, un tajā neparādījās nekāda valdības iestāžu kritika, bet gan prezidenta K. Ulmaņa slavināšana u. c. valdības loc. slavināšana, viņu runu atreferējumi, braucienu apraksti u. tml." Lai izveidojušos stāvokli leģitimētu, bija vajadzīgs jauns preses likums, kas, valdības 1938. gada februārī pieņemts, atšķirībā no iepriekšējā bija nedemokrātisks no sākuma līdz beigām. 1924. gada attiecīgais dokuments paredzēja, ka ikvienam, kas vēlas laist klajā periodisku izdevumu, jāiesniedz pieteikums, bet pēc jaunā likuma bija nepieciešama atļauja. Redaktorus apstiprināja Sabiedrisko lietu ministrija, bet latviešu valodā izdodamam laikrakstam vai žurnālam par redaktoru vai izdevēju varēja būt tikai latvietis. Likuma 12. pantā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir "sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves izkopšanā". Cenzūra aizliedza aptuveni 850 grāmatas. Vēstures izpratnē un skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma un nacionālisma garam.

Valsts propagandas līmenī tika kultivēts "vadoņa" kults. Tika pārspīlēti uzsvērta K.Ulmaņa zemnieciskā izcelsme, talants un īpašā gudrība, cildinātas viņa rakstura īpašības - drosme, atbildība un pašupurēšanās. Ļoti strauji tas pārauga hiperizētā vadoņa kultā, viņš kļuva par „lielo sējēju”, „dubultģēniju”. Glaimošana vadonim sasniedza neaprakstāmus apmērus. Slēdza pat Arveda Berga izdoto avīzi "Latvis", kurā tūliņ pēc apvērsuma gan slavināja Ulmani, rakstot, ka nu reiz sociāldemokrāti novietoti īstā un tiem pienācīgā drošā vietā (cietumā), jo Bergs bija uzdrošinājies savā laikrakstā izteikt arī dažas kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai celt visur goda vārtus, kur tas brauca vizītēs un dzīt bērnus kaisīt tam puķes ceļā.

Nacionālā politika

Nacionālisms kā oficiāla valsts ideoloģija bija viena no šī laikaposma pamatvērtībām un galvenajiem politiskajiem saukļiem. Tas paredzēja saimniecības latviskošanu, pilsētu latviskošanu (latviskas pašvaldības, tiesas utt.) un latviešu valodas kā valsts valodas radikālu ieviešanu, mazinot krievu un vācu valodas nozīmi. Vara Latvijā piederēja ne vairs Latvijas tautai, bet gan latviešiem, ceļot latvisku Latviju. Tika izcelta zemniecība kā latviešu tautas kodols un saturs, ko padarīja par valsts saimniecības un politiskās dzīvē mērauklu citiem sociālajiem slāņiem. Autoritārajai ideoloģijai un propagandai dažos gados izdevās tā paaugstināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu kā nevienam pirms vai pēc tam. Vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja, ka "šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai".

Tomēr valstī, kurā viena ceturtā daļa iedzīvotāju bija minoritātes, autoritārais režīms, realizējot "latviskas Latvijas" politiku, nevarēja nenonākt pretrunā ar to interesēm. Uzskatot, ka minoritāšu problēmas jau ir atrisinātas, un izliekoties, ka šādu minoritāšu vispār nav, valsts vara ierobežoja to izglītības un valodas tiesības.Tajā pašā laikā Ulmaņa režīms atzina, ka "Latvijas saule spīd pār visiem," stingri dozēja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja minoritāšu kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja to pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Vara uzsāka saimniecības valstiskošanu, un ierobežoja minoritāšu kultūras autonomiju, piemēram, vairs nefinansēja mazākumtautību skolas, vācbaltiešiem atņēma abas Ģildes u.c.

Īpaši saspīlētas bija režīma attiecības ar vācbaltiešu minoritāti. Latvijas valdība uzsvērti deklarēja savu pozitīvo attieksmi pret vācbaltiešu izceļošanu, kurus uzstājīgi aicināja līdz 1939. gada 15. decembrim "labprātīgi" izteikt gribu uz visiem laikiem atteikties no Latvijas pavalstniecības. 1939. gada 1. novembrī valdība slēdza vācu skolas, iecēla likvidatorus 151 vācu biedrībai un organizācijai, kurām savu darbību vajadzēja pārtraukt 14 dienu laikā. 1939. gada 28. novembrī K. Ulmaņa valdība augstprātīgi pieņēma likumu par vācu augstskolas Rīgā - Herdera institūta — slēgšanu. 1939. gada decembrī notika pēdējā galvenās baltiešu organizācijas "Vācu tautas apvienība Latvijā" valdes sēde un 13. decembrī iznāca "Rigasche Rundschau" pēdējais numurs, kuru rotāja virsraksts: "Vācbaltiešu - Latvijas pavalstnieku vairs nav".

Saimnieciskā politika

Tika ierobežota individuālā uzņēmējdarbība - pamatā baltvācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju, - aizbildinoties ar slikti funkcionējošu uzņēmumu likvidāciju, valsts vara piespiedu kārtā (izmantojot tiešus draudus, administratīvu un politisku spiedienu) nacionalizēja daudzas privātās bankas, eksporta un importa aģentūras, pārveidojot tos par valsts uzņēmumiem. Arī atlikušos privātuzņēmumus stingri kontroleja atbilstošās kameras. Valdība diktēja, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.

Kameru sistēma

Privātsaimniecības lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībās. Pēc Musolini Itālijas parauga tika ieviesta arī korporatīvā sistēma valsts saimnieciskajā pārvaldē, kurām vajadzēja aptvert visas tautas dzīves nozares. Pavisam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības (1934.), Lauksaimniecības (1935), Amatniecības (1935), Darba (1936), Rakstu un mākslu (1938) un Profesiju (1938) kameras (piemēram, rakstu un mākslas kamera pārstāvēja rakstniekus, gleznotājus, tēlniekus, skatuves māksliniekus un grāmatniecību, bet profesiju kamera - atlikušos gara darbiniekus - agronomus, arhitektus, ārstus, inženierus, farmaceitus, juristus, ķīmiķus, mērniekus, mežkopjus, ekonomistus, tehniķus un visu mācības iestāžu skolotājus). Visas šīs kameras apvienot un sasaistīt vajadzēja tā sauktai valsts saimnieciskai padomei, kuru arī tūlīt nodibināja un noteica katrai kamerai pārstāvju skaitu padomē. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Kameras bija jaunas valstiskas struktūras, kas ārēji it kā atgādināja arodu konsultatīvu pārstāvniecību. Kameras faktiski bija MK kontrolētas konsultatīvas institūcijas, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām - atbilstošo resoru ministri uz trim gadiem iecēla kameru locekļus. katrai kamerai tika pakļauts attiecīgo biedrību tīkls. Tā, piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kamera pārzināja tirgotāju, rūpnieku un namnieku biedrības. Ar kameru nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par Valsts saimniecisko padomi kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai kamerai bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī Darba kamerai, kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī Darba kamerai bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja Rakstu kameru, Mākslas kameru un Profesiju kameru. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo kameru uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. Profesiju kameras uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana. Nākotnē bija plāni dot kamerām lielāku patstāvību, un šāda virzība jau bija novērojama 1939. un 1940. gadā, kad secībā [kādā tika izveidotas kameras] kameru sastādījušām biedrībām tika dota iespēja tās locekļus ievēlēt (atšķirībā no iepriekš valdījušās kārtības, kad kameru locekļi tika iecelti).

Kooperācijas pakļaušana valstij un uzņēmumu nacionalizācija

1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas no malas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. Sākās mērķtiecīga revīzijas tiesību atņemšana biedrību savienībām: pirmā šīs tiesības zaudēja Latvijas Kredītkooperatīvu savienība, tai sekoja Žīdu kreditkooperatīvu savieniba, Vācu Kreditkooperatīvu sabiedrību revīzijas savienība, Kooperatīvu revīzijas savienība un Latgales Kooperatīvu revīzijas savienība. Līdz ar to šīs savienības pārtrauca savu darbību.

Pārspīlētais nacionālisms izpaudās arī ekonomikas latviskošanā, ierobežojot vācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju tiesības, piespiedu kārtā par simbolisku kompensāciju atņemot to uzņēmumus un nacionalizējot (pārveidojot tos par valsts uzņēmumiem). Rūpniecības nacionalizācija veicināja ārzemju kapitālu aizplūšanu no Latvijas, jaunā pārvaldes birokrātija bija nekustīgāka un mazāk pieredzējusi par veiklajiem vācu un ebreju uzņēmējiem. Īpaši izdevīgi tas bija izdevīgi Padomju Savienībai, kura, pēc tam okupējot Latviju, saņāma sava rīcība virkni pirms tam Ulmaņa nacionalizēto nelatviešu uzņēmumu, kā nu jau valsts uzņēmumu, ka arī atkrita vajadzība izsniegt kompensācijas ārvalstu īpašniekiem.

Finanšu politika

1936. gadā tika īstenota lata kursa devalvācija, pazeminot to attiecībā pret Lielbritānijas mārciņu līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan arī nedaudz palielināja cenu līmeni iekšējā tirgū.

Tad valdība ķērās klāt vislielākajai no krājaizdevu sabiedrību centrālajām organizācijām — Tautas bankai: tā kā Tautas banka bija akciju sabiedrība, tai nevarēja piemērot iepriekš minēto likumu. Tāpēc paaugstināja akciju bankām nepieciešamo akciju kapitāla limitu līdz 3 000 000 latu. Tautas bankas akciju kapitāls bija tikai 700 000 latu, un 1939. gada 30. aprīlī bankas akcionāru sapulcei nācās izbeigt savu darbību un pievienoties valstij piederošajai Vispārējai Lauksaimniecības bankai. 1940. gada 15. februārī Ministru kabinets pasludināja Vispārējo lauksaimniecības banku par krājaizdevu sabiedrību speciālo savienību, tādējādi krājaizdevu sabiedrības nonāca pilnīgā valdības kontrolē.

Lauksaimniecība

Latvijas lauksaimniecībai bija daudz problēmu: zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums (ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem), daudz sīko saimniecību, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana. Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Taču lauksaimniecība nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Valsts subsidētās lētās pārtikas produktu cenas stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni.

1934. gadā valdība izveidoja akciju sabiedrību Apvienoto sviesta eksporta apvienību, kurai 1935. gadā tika piešķirtas eksporta monopoltiesības. Rezultātā mazinājās privāto eksportētāju loma, un palielinājās kooperatīvu iespējas. 1937. gadā Apvienotā sviesta eksporta apvienība tika likvidēta un sviesta, siera, medus un olu eksporta monopoltiesības tika nodotas Latvijas Piensaimnieku centrālajai savieīibai, kurai valdība piešķīra jaunus statūtus. Vienlaikus samazinājās privāto pienotavu skaits (ja 1934. gadā darbojās 40 privātas pienotavas, tad 1937. gadā bija palikušas vairs tikai 27).

1931. gada bija reģistrēts jau 441 lauksaimnieku kooperatīvs, kas nodrošināja lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas (nerunājot par devumu jaunu tehnoloģiju ieviešanā, zemnieku izglītošanā un provinces kultūras dzīvē), savukārt individuālo lauksaimnieku, kuri bija skaitliskais vairākums, devums nacionālajā kopproduktā nenovēršami mazinājās - 1934. gadā bija palikušas vairs tikai 40 privātas pienotavas (moderniecības), jo gluži vienkārši nespēja konkurēt ar kooperatīvu pienotavām (kopmoderniecībām). Lai mazinātu konkurenci un ļautu izdzīvot nerentablajām saimniecībām, no kurām nāca lielākā daļa režīma atbalstītāju, 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām lauksaimnieku biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā un kontrolētā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Tika veicināta tādu kooperatīvu izveidošana un darbība, kas apvienoja patērētāju biedrības, lauksaimnieku apgādes un noieta kooperatīvu funkcijas un tās nodēvējot par patērētāju biedrībām (pēc savas struktūras un darbības principiem tās atbilda vēlākajām padomju patērētāju biedrībam). Valdība postulēja, ka kooperācijas galvenais uzdevums ir atbalstīt un veicināt valsts saimniecisko politiku, nevis veicināt kooperatīvu biedru labklājību. Valsts stratēģiskie mērķi, ja neskaita vispārējas frāzes par izaugsmi un kopīgo labumu, nemaz netika noformulēti kādā stratēģiskā programmā.

Draugu būšana

K.Ulmanis pirms valsts apvērsuma bija nonācis naudas grūtībās. Būdams Zemnieku savienības vadītājs, viņš bija no valsts kases aizņēmies lielas summas, lai balstītu savu Zemnieku banku. Kopējais valsts aizdevums Zemnieku bankai bija no 1,5 līdz 2 miljoniem latu. Vekseļus bija parakstījis Ulmanis. Zemnieku savienībai tuvu stāvošām organizācijām bija izsniegtas lielas summas. Latvijas tranzītam aptuveni 13—15 miljoni latu. Valsts parādniekiem, tajā skaitā arī K. Ulmanim pēc 1935. gada 15. maija parādi tika dzēsti.

Pēc apvērsuma visus Zemnieku savienības daudzmaz redzamākos biedrus iecēla atstādināto pašvaldību un citās vēlēto personu vietās un visos jaunradītos augstos amatos: kamerās, akciju sabiedrību valdēs, ministru un ministriju departamentu direktoru posteņos utt. Pati partija formāli tika likvidēta līdz ar citām, bet atsevišķa partija vairs nebija vajadzīga: tās pienākumus pildīja visas valsts un pašvaldības iestādes, lauku pagastvaldes ieskaitot, jo visu to priekšgalā atradās šīs partijas līderis ar saviem līdzgaitniekiem un draugiem.

Pozitīvie sasniegumi

Nevar noliegt Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Par to liecina, piemēram, 1937. gada Civillikums, kas fundamentāli sakārtoja civiltiesību jomu.

Režīma izveidošana laika ziņā sakrita ar Lielās depresijas beigām Rietumu ekonomikā un lielvalstu gatavošanās karam sākumu, kas strauji palielināja pasaules tirgū pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un izejvielām, kas Latvijai kā agrāras saimniecības zemei bija ļoti izdevīgi un veicināja strauju ekonomikas uzplaukumu. To propaganda pasniedza kā autoritārā režīma nopelnu. Latvijā šajā laikā bija vieni no visstraujākajiem rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempiem Eiropā. 1939. gadā, salīdzinot ar 1934. gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība — par 95%, rūpniecības strādnieku skaits — par 37%.

Šajā laikā tika uzcelta arī Ķeguma hidroelektrostacija, jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un nauda. Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Tā nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Lētās pārtikas produktu cenas savukārt stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni. Lauksaimniecības attīstību ievērojami bremzēja zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums, ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem, sīksaimniecību kvantitatīvā dominante, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana.

Laika posms pēc 1934. gada 15. maija ir iegājis sarunvalodā ar nosaukumu „Ulmaņa laiki”. Saimnieciski tas bija ekonomiskās augšupejas laiks, dzīves un izglītības līmeņa celšanās, valstiskās kultūras dzīves pacēluma laiks.

Izglītība un kultūra

Izglītības un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija. Šim laikam raksturīgas valsts atbalstītā Kultūras fonda aktivitātes, "Draudzīgā aicinājuma", Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu memoriāla celtniecības nobeigšana Rīgas Meža kapos, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu ēkas provincē (30. gadu beigās vidēji pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Izglītībai atvēlēja 14,7% no Latvijas budžeta, skolu nodrošinājumā ar skolotājiem un studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvija izvirzījās pirmajā vietā Eiropā. Teātris un mūzika, literatūra un tēlotāja māksla turpināja strauji attīstīties, visās jomās uzrādot nopietnus sasniegumus.

Ārpolitika

1939. gada 5. oktobri Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja «Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību». Neitrālajai un miermīlīgajai Latvijas valstij šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, kuru autoritārie vadītāji vienpoersoniski nolēma piekāpties (Somija, kuras parlaments atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja).

Sekas

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs

1940. gadu Latvija sagaidīja kā iekšēji vāja, ārējai ietekmei viegli pakļaujama valsts. Sešos sava pastāvēšanas gados režīms praktiski bija likvidējis visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas un pilsonisko iniciatīvu, to aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem (sākot ar kamerām un beidzot ar režīmam padevīgu presi). Tā rezultātā no vienas puses sabiedrība nebija vairs spējīga pašdarbīgai rīcībai (ne psiholoģiski ne institucionāli), no otras puses, sagrūstot režīmam PSRS armijas ienākšanas rezultātā, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīt spēja tikai personas, kas sadarbojās ar PSRS.

Autoritārisma gaisotnē neviens valsts ierēdnis vai militārpersona neuzdrošinājās pieņemt patstāvīgus lēmumus, nesaņemot atļauju no "vadoņa", bet Ulmanis pēc 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimāta nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. Mediji pēc Ulmaņa režīma bija cenzēti un rakstīja to, ko liek, un tas, ko cilvēki uzzināja no preses, bija, ka ir notikusi "sociālistiskā revolūcija", nevis "okupācija". Pamats ir arī apgalvojumam, ka autoritārais režīms kolaborācijā iegrūda daļu kreisi noskaņoto iedzīvotāju, kas pārmaiņas sākotnēji uztvēra kā režīma galu, neuztverot tās kā Latvijas neatkarības apdraudējumu.

1940. gada 17. jūnijā Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojoties ar jauno iekārtu. K.Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām alternatīvām turpinās.

Literatūra

• Straume A. Kārlis Ulmanis un mazākumtautību politika Latvijā 1920.-1940.gadā. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.1(16), 23.-25. lpp.
• Zunda A. Kārlis Ulmanis un Zemnieku Savienība. // Latvijas Vēsture. 1997., Nr.3(27), 3.-8. lpp.
• Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Zinātne: Rīga, 1988.
• Dr.Hist. Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam - 70 gadi. // Lauku Avīze. 15. maijs (2004.)

Ārējās saites

• Kārļa Ulmaņa radio runa 1934.gada 16. maijā
• Treijs R. Vēlreiz par 15. maiju, bet nopietni. // Latvijas avīze. 17.06.2009.