Bēdrozis
| Bēdrozis Perisoreus infaustus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Vārnu dzimta (Corvidae) |
| Ģints | Bēdroži (Perisoreus) |
| Suga | Bēdrozis (Perisoreus infaustus) |
 Bēdrozis Vikikrātuvē | |
Bēdrozis jeb Sibīrijas bēdrozis,[1] arī Sibīrijas sīlis (Perisoreus infaustus) ir neliela auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas plaši izplatīts Eirāzijas ziemeļu reģionu mežu zonā. Izdala 5 pasugas.[2]
Lai gan bēdrozis ir plaši izplatīts, tā populācija līdz ar lauksaimniecības un rūpniecības attīstību sadrumstalota.[3]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdroža izplatības areāls plešas, sākot ar Norvēģiju, Zviedriju un Somiju rietumos līdz Tālajiem Austrumiem austrumos. Areāla dienvidu robeža sasniedz Mongoliju un Ķīnas ziemeļus.[4] Ziemo ligzdošanas areālā, reizēm veicot nelielus klejojumus.[5]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdrozis Latvijā ir rets ieceļotājs.[5] 20. gadsimtā bijuši tikai trīs novērojumi (Zeltiņos, Rīgā un Ogres apkārtnē).[6]
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdrozis ir pamanāmi mazāks, slaidāks un ar proporcionāli garāku asti kā sīlis. Tas ir viens no vismazākajiem un smalkākajiem putniem vārnu dzimtā. Tā ķermeņa garums 25—32 cm, spārnu plētums 40—46 cm, svars 72—101 g.[7][8][9] Bēdrozim no pārējiem vārnu dzimtas putniem īpaši atšķiras knābis, kas ir daudz īsāks un smailāks.
Tā apspalvojums ir brūni pelēks, spārnu pamatne un pleci kastaņbrūni, bet spārni un aste koši rudi. Lidspalvas spārniem ir pelēkas vai pelēkbrūnas. Galvas virsa tumši pelēka vai brūna.
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdrozis ir visēdājs. Tas medī mazus dzīvniekus un putnus, apmēram tik lielus kā zīlīte, izēd citiem putniem olas un putnēnus. Barojas ar jebkura veida maitas gaļu un ar jebkuriem pieejamiem bezmugurkaulniekiem, lielākā daļa no tiem ir kukaiņi. No augu barības bēdrozis ir iemīļojis dažādas ogas un augļus. Ja barības ir daudz, tas veido barības krājumus, kurus pamatā izmanto putnēnu barošanas laikā. Barība tiek slēpta aiz koku mizām vai starp skujukoku skujām. Krājumi ir nelieli un grūti pamanāmi.[7]
Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdroži ligzdo vienreiz gadā, aprīļa sākumā. Inkubācijas periods ilgst 18—19 dienas. Olas perē tikai mātīte. Tēviņš baro mātīti ne tikai perēšanas laikā, bet arī 7 dienas pēc putnēnu izšķilšanās, jo pirmo nedēļu tie netiek atstāti vieni. Pēc tam putnēnus baro abi vecāki. Dējumā ir 2—4 olas. Apspalvojums putnēniem izaug pēc 21—22 dienām.[7]
Liela daļa jauno putnu paliek ilgstoši kopā ar vecākiem vienā teritorijā, tādējādi tie apmācās aizsargāt savu kopienu pret saviem galvenajiem ienaidniekiem: vanagiem un pūcēm.[10] Jaunie bēdroži nākamajā vasarā neveido pārus, neligzdo un, kamēr jaunie putnēni nav pametuši ligzdu, arī nepalīdz vecākiem barot jaunākos brāļus un māsas.[11] Pat, ja kāds mēģina piedalīties barošanā, vecāki jaunos bēdrožus padzen. Tikai tad, kad putnēni ir apspalvojušies un sākuši lidot, vecāki ļauj iepriekšējā gada bērniem barot jaunākos putnus. To skaidro ar faktu, ka bēdrozis ļoti rūpējas, lai tā ligzda būtu labi noslēpta. Vairāku barotāju regulāra ligzdas apmeklēšana norādītu plēsējiem ligzdas vietu, kā arī visi iespējamie plēsēji tiek aizmānīti un vesti projām, izmantojot visu ģimenes resursu. Kad jaunais perējums ir jau sācis lidot un vairs nav tik nevarīgs, iepriekšējā gada putniem ir ļauts piedalīties barošanā, un vecāki retāk apmeklē jauno perējumu.[12] Lai gan ne visi jaunie putni paliek pie vecākiem, tie pamet vecāku teritoriju apmēram pēc 8 nedēļām.[7]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bēdrozim ir 5 pasugas:[2]
- Perisoreus infaustus infaustus — nominālpasuga, sastopams no Skandināvijas līdz Sibīrijas rietumiem;
- Perisoreus infaustus maritimus — sastopams Sibīrijas dienvidaustrumos un Ķīnas ziemeļaustrumos;
- Perisoreus infaustus opicus — sastopams Kazahstānas austrumos, Ķīnas ziemeļrietumos un Sib;irijas centrālās daļas dienvidos;
- Perisoreus infaustus rogosowi — sastopams no Krievijas Eiropas daļas ziemeļaustrumiem līdz Sibīrijas centrālās daļas ziemeļiem;
- Perisoreus infaustus sibericus — sastopams Sibirijas centrālajā daļā un Mongolijas ziemeļos.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Natura 2000 boreālā zonā
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2018
- ↑ Genetic Diversity in the Siberian Jay Perisoreus infaustus
- ↑ Perisoreus infaustus[novecojusi saite]
- ↑ 5,0 5,1 «Bēdrozis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 18. oktobrī.
- ↑ «Ornitofaunistika: Bēdrozis Perisoreus infaustus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 18. februārī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 Avibirds European birdguide online: Siberian Jay (Perisoreus infaustus)[novecojusi saite]
- ↑ Alive: Siberian Jay (Perisoreus infaustus)
- ↑ Nord University: Siberian Jay (Perisoreus infaustus)
- ↑ Nepotistic mobbing behaviour in the Siberian jay, Perisoreus infaustus[novecojusi saite]
- ↑ Offspring retention in the Siberian jay
- ↑ Does initial suppression of allofeeding in small jays help to conceal their nests?[novecojusi saite]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Perisoreus infaustus (L.)
- Bēdroža foto (pbase.com)
- Bēdroža foto (lintukuva.fi)
- Bēdroža foto Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (matton.lv)
- Increased lifetime reproductive success for Siberian jay males
- An info-card on the Siberian Jay Arhivēts 2009. gada 2. septembrī, Wayback Machine vietnē.