Bīgls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bīgls
Izcelsme Anglija
Īpašības
Svars Tēviņi: 10-11 kg
  Mātītes: 9-10 kg
Augstums skaustā 33 - 41 cm
Apmatojuma veids blīvs, asspalvains, vidēji garšs
Krāsa trīskrāsu vai balts kombinācijā ar sarkanbrūnu, dzeltembrūnu, tumši brūnu vai melnu
Metiena lielums 2 - 14 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 12—15 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Bīgls ir vidēja lieluma medību suņu šķirne, kas izveidota Anglijā. Bīgls tiek iedalīts dzinējsuņu klasē, un tas ir paredzēts zaķu un trušu medībām. Tam ir izcila oža, un pēdu meklēšanas instinkts, tādēļ to plaši izmanto muitas dienestā, meklējot aizliegto produktu un vielu klātesamību cilvēku bagāžā. Bīgls ir arī ļoti populārs kā mājas mīļdzīvnieks, jo tas ir neliela auguma, ar līdzsvarotu temperamentu un labu veselību[1]. Tas vidēji dzīvo līdz 12,5 gadiem, kas ir raksturīgi šāda izmēra suņiem[2].

Bīgla tipa suņi pasaulē eksistē jau vairāk kā 2000 gadus, bet bīgls kā šķirne, ko pazīstam mūsdienās, Anglijā tika izveidots 1830. gados, sakrustojot vairākas šķirnes; talbotu, ziemeļbīglu, dienviddzinējsuni un iespējams, ka harjeru. Bīgls vienmēr ir bijis populārs suns, kas ir attēlots gan literatūrā, gan glezniecībā, gan filmās.

Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu pirmo reizi bīgla vārds literatūrā tiek pieminēts 1475. gadā. Nav ziņu par to, kā sunim radies šāds vārds, tomēr ir vairākas versijas; vārds "bīgls" ir cēlies no franču valodas vārda bégueule, kas nozīmē atvērta rīkle jeb plaši atvērta mute; otra versija ir tāda, ka vārds ir cēlies no vecangļu valodas jeb gēlu valodas "beag", un tas nozīmē "mazs"; vēl viena versija vārda bīgls izcelšanos saista ar franču vārdu "beugler", kas nozīmē "apakšā"; pēdējā versija, ka vārds cēlies no vācu valodas "begele" un nozīmē "rāties".

Bīgla šķirnes suņi ir iecienīti Baltijas reģionā un ir izmantoti Igaunijas dzinējsuņa šķirnes izvēdē, kā arī Latvijas dzinējsuņa dzīslās rit bīgla asinis[3].

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīgla portrets

Bīgli ir līdzīgi angļu lapsusunim, bet augumā ir mazāki, ar īsākām kājām un lielākām ausīm. To galvas ir nedaudz platākas un purna daļa īsāka. To augstums skaustā ir 33 - 41 cm, svars 8 - 16 kg. Kuces ir nedaudz mazākas par suņiem.

Bīgliem ir plastiski velvēts galvaskauss, tā purns ir vidēji garš, taisnstūra formā, ar melnu (ļoti reti tumšā, sarkanbrūnā krāsā) degunu. Bīglam ir spēcīgi žokļi, un ideāls sakodiens. Acis ir lielas, brūnas, ar izteikti maigu skatienu. Ausis garas, mīkstas un zemu novietotas, tās ir viegli iegrieztas pret vaigiem, ausu gali ir noapaļoti. Bīglam ir vidēji garš, spēcīgs kakls, ar nelielu ādas kroku, platas krūtis, nedaudz ieliekta, taisna aste, kuras gals vienmēr ir balts. Balto astes galu mēdz saukt par karodziņu, jo medībās tas ļauj pamanīt suni garā zālē, kura galva ir nolaista lejā, sekojot medījuma pēdām. Bīglam ir labi attīstīts, muskuļots ķermenis, un tā apspalvojums ir gluds un stingrs. Priekškājas ir taisnas, labi novietotas zem ķermeņa, pakaļkājas muskuļotas un ieliektas lecamajās locītavās.

Apspalvojuma krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēnotie trīskrāsu bīgli

Bīglam ir vairākas pieļaujamās apspalvojuma krāsas, lai gan visbiežāk sastopamie ir trīskrāsu bīgli - balts pamats ar lieliem, melniem laukumiem, kas ēnojas ar lieliem, rudiem laukumiem[4].

  • trīskrāsu bīgli: sākot ar klasisko trīskrāsu bīglu jeb melnmuguras bīglu, kuram uz muguras ir sedlu formas melns laukums, melnās krāsas laukumiem kombinējoties ar brūniem laukumiem, līdz tumšajam trīskrāsu bīglam, kuram ir tikko jaušami brūni lāsumi, kas kombinējas ar lieliem, melniem laukumiem, vai ēnotais trīskrāsu bīgls, kura lielie, melnie laukumi kombinējas ar vēl lielākiem brūniem laukumiem, melnajiem dzīves laikā lēnām izzūdot. Trīskrāsu bīgli parasti piedzimst melni vai balti. Baltie vai melnie laukumi kucēnam parādās apmēram 8 nedēļu vecumā, bet melnie laukumi izbalo līdz brūnai krāsai, kad kucēni ir jau paaugušies. Brūnie laukumi bīglam pilnībā parādās starp pirmo un otro gadu. Ir bīgli, kuru krāsa mainās visās dzīves laikā, zaudējot melnos laukumus pilnībā.
  • divkrāsu bīgli: tiem vienmēr ir balts pamats, uz kura izvietoti krāsaini raibumi. Vispopulārākā ir balts ar rudu, bet variācijas ir ļoti daudzas, ieskaitot balts ar ļoti gaiši brūnu. Raibumi var būt arī melni, šokolādes krāsas, sarkanbrūni u.c. Ir bīglu klubi, kuru standartos netiek pieļauti rozīgi brūni jeb aknu krāsas (angļu: liver) raibumi, šādiem suņiem parasti ir dzeltenas acis. Bīglu spalvas mats var būt divkrāsains - punktēts (angļu: ticked), punktēta var būt gan baltā splava, gan melnā ar dažādu toņu punktiem spalvas galā, ieskaitot zili punktētos bīglus.

Oža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bladhaundiem un bīgliem piemīt vienas no labākajām ožas spējām starp visiem suņiem. Zinātnieki Džons Pauls Skots un Džons Fullers 1950. gados veica eksperimentu, lai noskaidrotu dažādu suņu šķirņu ožas spēju. 4000 m2 lielā laukā tika palaista pele, tika uzņemts laiks, cik ātri, kurš suns spēj peli atrast. Bīgls peli atrada īsākā laikā par vienu minūti, foksterjeram vajadzēja 15 minūtes, bet skotu terjers peli neatrada vispār. Bīgli ir izcili pēdu dzīšanai uz zemes, to ožas spējas krītas darbā ar smaržām, kas ir gaisā, tādēļ tos neizmanto sniega lavīnu upuru meklējumos.

Raksturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīgls nomedījis zaķi

Bīglam ir līdzsvarots temperaments, draudzīgs un maigs raksturs. Tie ir dzīvespriecīgi suņi, kuriem nav raksturīga nedz agresija, nedz pārāk liels kautrīgums[5]. Bīgliem patīk kompānija, ar svešiniekiem tie iesākumā ir vēsi, bet diezgan ātri ar visiem sadraudzējas, tādēļ tie nav piemēroti sargāšanai. Tomēr, ja nāk svešinieki, bīgli rej un taisa troksni. Bīgli ir aktīvi un enerģiski. Tā kā šķirne mērķtiecīgi ir veidota pēdu dzīšanai, tad bīgliem šis instinkts ir ļoti spēcīgs, un tos ir grūti apmācīt citām vajadzībām. Kopumā bīgls ir paklausīgs suns, bet, saodis svaigas pēdas, tas var "aizmirst visu uz pasaules". Bīgli ļoti labi pakļaujas apmācībai, izmantojot kārumus, bet arī ātri nogurst un kļūst garlaikots. Stenlija Korena suņu inteliģences tabulā tie ieņem 72. vietu, bīgli ir ierindoti grupā ar viszemāko uzmanības, paklausības un inteliģences koeficentu.

Bīgli ir brīnišķīgi suņi kopā ar bērniem, tādēļ tie ir populāri kā ģimenes suņi. Bīglam patīk, ja blakus ir otrs vai vairāki citi bīgli. Ja tas ir viens, bīgls var kļūt nervozs un bailīgs. Tas ļoti labi sadzīvo arī ar citu šķirņu suņiem. Tā kā bīgls ir aktīvs, tas labprāt darbojas, bet pēc kārtīga darba, tam vajag atpūtu. Ja bīglam pietrūkst fiziskās aktivitātes, tas kļūst resns.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienviddzinējsuns, bīgla priekštecis

Suņi, kas ir bijuši līdzīgi bīglam gan izmērā, gan pielietojuma ziņā, ir dzīvojuši jau Senajā Grieķijā 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Sengrieķu vēsturnieks Ksenofons apraksta medību suni, kas ir izmantots zaķu medībām un kurš dzinis zaķiem pēdas, izmantojot savu izcilo ožu un spēju sekot pēdām. Šie suņi vēlāk nokļuva Senajā Romā, un iespējams vēlāk tika ievesti arī Britānijā.

11. gadsimtā karalis Viljams I Iekarotājs Anglijā ieveda talbota šķirnes suni. Talbots bija sniegbalts suns, lēns, ar izcilu ožu. Talbota suņi bija izveidoti no Santhuberta dzinējsuņiem, kas bija 8. gadsimta suņu šķirne. Angļi talbotu sakrustoja ar greihaundu, lai piešķirtu šķirnei lielāku ātrumu. Talbots kā šķirne jau sen ir izmiris, bet no talbota tika izveidots dienviddzinējsuns un ziemeļbīgls, kas savukārt kļuva par mūsdienu bīgla priekštečiem.

Viduslaikos vārdu "bīgls" lietoja, lai apzīmētu maza auguma dzinējsuņus, šiem suņiem nav saistība ar mūsdienu šķirni bīgls. Bīgla tipa suņi bija populāri gan karaļa Edvarda II, gan Henrija VII laikā, kurus sauca par cimdu bīgliem. Karalienes Elizabetes I laikā bija bīgla tipa suņi, kurus sauca par kabatas bīgliem, kuru augstums skaustā bija 20 - 23 cm[6]. Tie bija pietiekami mazi, lai tos varētu ievietot seglu ceļa somā uz zirga muguras, un tādējādi kopā ar jātnieku nonākt medību vietā. Lielākie suņi izcēla medījumu, pēc tam tika palaisti mazie, kas pēc pēdām atrada medījumu un turpināja to izdzīt no slēpņiem. Mazie kabatas bīgli mūsdienās ir izmiruši.

18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā tika izveidotas divas šķirnes, kas bija paredzētas zaķu un trušu medībām: dienviddzinējsuns un ziemeļbīgls jeb ziemeļdzinējsuns. Dienvidzinējsuns bija liels, smagnējs suns ar taisnstūrainu galvu un garām, mīkstām ausīm. Lai gan diezgan lēns, tam bija liela izturība un izcila oža. Ziemeļbīgls tika izveidots Jorkšīrā, sakrustojot talbotu ar greihaundu, tas bija populārs Anglijas ziemeļos. Tas bija mazāks par dienvidzinējsuni, vieglāks un ar smailāku purnu. Ziemeļbīgls bija ievērojami ātrāks, bet tā oža nebija tik labi attīstīta kā dienviddzinējsunim. Tā kā populāras kļuva lapsu medības, abas suņu šķirnes zaudēja savu pielietojumu. Mazos bīgla tipa suņus sakrustoja ar lielākajiem staghaundiem, un tika izveidota angļu lapsusuņu šķirne. Mazie bīgla tipa suņi gandrīz izmira, tikai neliels daudzums šo suņu saglabājās pie zemniekiem Anglijas dienvidos, lai medītu trušus.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta bīgla attēls

Garīdznieks Fīlips Hanivuds (angļu: Phillip Honeywood ) Eseksā 1830. gados izveidoja bīglu suņu baru, un ir uzskats, ka šis suņu bars kļuva par mūsdienu bīgla tiešajiem priekštečiem. Līdz mūsdienām nav saglabājušies precīzi dati, kā tika izveidoti šie suņi, bet ir zināms, ka tika izmantoti ziemeļbīgli un dienviddzinējsuņi, un pastāv uzskats, ka šķirnes programmā tika izmantoti arī harjeri. Hanivuda bīgli bija maza auguma, to augstums skaustā bija apmēram 25 cm, un tie bija sniegbalti kā talboti.

Hanivuda mērķis bija izveidot labu medību suni, viņa darbu turpināja Tomas Džonsons (angļu: Thomas Johnson), kurš centās izveidot atraktīvu un talantīgu medību suni. Džonsons bīglam izveidoja divus tipus: asspalvaino bīglu un īsspalvaino bīglu. Asspalvainais bīgls kā šķirnes variācija izdzīvoja līdz 20. gadsimta sākumam, bet mūsdienās tas ir izmiris.

Bīgla standarti sāka veidoties 1840. gados; šajā laikā izzuda gan ziemeļbīgls, gan dienvidzinējsuns. Tomēr jaunā šķirne bija ļoti dažāda gan izmērā, gan raksturā. Bīgli 1856. gadā joprojām dalījās 4 grupās: vidējos bīglos, pundurbīglos, lapsu bīglos (šie suņi bija mazāki un lēnāki kā angļu lapsu suņi), asspalvainajos bīglos jeb terjerbīglos.

1890. gadā tika nodibināts bīglu suņu klubs un deklarēti pirmie šķirnes standarti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]