Bīskaps

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Bīskaps (latīņu: episcopus, grieķu: episkopos)- uzraugs.[1] Terminam ir divas nozīmes:

Bīskaps tiek ordinēts kā katoļu, tā arī pareizticīgo baznīcās.

Uzdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīskapa galvenie uzdevumi:[2]

  • atbildība par vietējo baznīcu;
  • atbildība par Euharistiju;
  • funkcijas ievadīšanā kristīgajā dzīvē: Kristībā, Iestiprināšanā, Euharistijā;
  • Euharistijas svinēšanas vadītājs;
  • Gandarīšanas sakramenta kalpotājs;
  • iesvēta svēto hrizmu;
  • Mācītājs;
  • pārvaldnieks;
  • piešķir Iestiprināšanas sakramentu;
  • piešķir Ordinācijas sakramentu;
  • Svētdarītājs;
  • tiesnesis atsevišķos gadījumos.

Bīskaps ir apustuļu pēctecis saskaņa ar Jēzus Kristus iedibināto kārtību.[3] "Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību". [4]

Ordinācija- konsekrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katoliskā doktrīna māca, ka gan līdzdalības priesterībā pakāpes (episkopātu un prezbiterātu), gan kalpošanas pakāpi(diakonātu) piešķir ar sakramentālu darbību, ko sauc par ordināciju, tas ir ordinācijas sakramentu. Pēc katoļu mācības ordinācijas sakraments ir paredzēts, lai kalpotu citu pestīšanai, sakraments sekmē personisko pestīšanu, bet tas notiek, kalpojot citiem. Tie piešķir īpašu sūtību Baznīcā un kalpo Dieva tautas attīstībai. Bīskapa jeb episkopāta pakāpe ir līdzdalības priesterībā augstākā pakāpe; bīskapa ordinācija- ordinācijas sakramenta pilnība, kuru baznīcas liturģiskā tradīcija un svēto tēvu balss sauc par augstāko priesterību, par svētā kalpojuma pilnību (summa).[5] Ordinācijas sakramenta svinēšana iekļaujas euharistiskajā Liturģijā, tai ir vairāki riti. Latīņu ritā pirmie riti ir ordinējamā priekšā stādīšana un izraudzīšana, bīskapa uzruna, ordinējamā iztaujāšana, Visu Svēto litānija, kuras laikā ordinējamais atrodas guļus stāvoklī altāra priekšā. Ordinācijas sakramenta laikā jeb bīskapa konsekrācijā bīskaps veic īpašu- galveno ritu- maģistērisku , reliģisku un liturģisku-uz nākamā bīskapa galvas veic roku uzlikšanu un īpašu konsekrācijas lūgšanu bīskapa kalpošanas nolūkā. Šī tradīcija ir atrodama Svētajos rakstos saukta grieķu: takseis , latīņu:ordinēs- tā liturģija runā par episcopo ordo. Ar šo sakramentu- roku uzlikšanu un iesvētīšanas vārdiem tiek dāvāta Svētā Gara žēlastība un tiek uzspiests svētais zīmogs, tā ka bīskapi izcilā un redzamā veidā ieņem paša Kristus- Mācītāja, Ganītāja un Virspriestera - vietu un darbojas Viņa personā. (latīņu:in eius persona agant).[5] Pēc konsekrācijas seko riti, kas simboliski izsaka un piepilda notikušo noslēpumu- svaidīšana ar svēto hrizmu par zīmi īpašam Svētā Gara svaidījumam, kas dara auglīgu kalpojumu un pasniedz Evaņģēlija grāmatu un bīskapa insignijas jeb amata zīmes - gredzenu, gana zizli, mitru, krūšu krustu un palliju gadījumā, ja tiek konsekrēts par arhibīskapu-metropolītu. Romas Katoļu baznīcā par bīskapu var kļūt kristīts vīrietis, kurš pieņem ordinācijas līdzdalības priesterībā sakramentu , šajā gadījumā tā augstāko pakāpi- episkopātu."Par bīskapu kārtas locekli kļūst sakramentālās iesvētīšanas spēkā un hierarhiskā vienotībā ar bīskapu kolēģijas galvu un locekļiem".[6] Bīskapu kārtas raksturs un koleģiālā daba izpaužas arī senajā Baznīcas ierašā, kas pauž vēlmi, lai jauna bīskapa iesvētīšanā piedalītos vairāki bīskapi. Lai bīskapa ordinācija mūsdienās notiktu likumīgi, nepieciešams īpašs Romas bīskapa- Pāvesta lēmums jeb mandāts, kas tiek nolasīts pirms ordinācijas, jo Romas bīskaps ir augstākā redzamā saikne, kas vieno atsevišķas baznīcas vienā vienīgā baznīcā un nodrošina šo Baznīcas brīvību.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bīskapa ordinācijas sakramenta jeb konsekrācijas norisinās ingress galvenajā diecēzes, kura bīskapam ir uzticēta, katedrālē vai baznīcā, kura laikā priesteri saliek paklausības solījumu jaunajam bīskapam. Ar šo brīdi bīskaps pārņem administratīvo varu. Šajā baznīcā vai katedrālē arī atrodas bīskapa sēdeklis jeb katedra, kas izsaka svētsapulces priekšsēža lomu.

Katram bīskapam kā Kristus vietniekam ir pastorāls pienākums pret sev uzticēto atsevišķo Baznīcu( diecēzi vai diecēzēm), bet tajā pašā laikā viņš ir aicināts kopā ar saviem brāļiem episkopātā koleģiāli rūpēties par visām Baznīcām. Bīskaps saņem Ordinācijas sakramenta pilnību, kas viņu iekļauj bīskapu kolēģijā un dara par viņam uzticētās vietējās Baznīcas galvu.Katoļu Baznīcas bīskapi kā apustuļu pēcteči un bīskapu kolēģijas locekļi ir līdzdalīgi apustuliskajā atbildībā un visas Baznīcas sūtībā, pakļaujoties Romas pāvesta, sv.Pētera pēcteča, autoritātei.

Pie bīskapa insignijām pieder: gredzens, gana zizlis, mitra, krūšu krusts, ka arī pallijs- arhibīskapiem-metropolītiem.[7]

Bīskaps ikdienā nēsā liturģisku apģērbu — sutanu.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas bīskapu kolēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīskapi ir pēc to administratīvās teritorijas[8].

Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas bīskapu kolēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekļaujas sekojoši bīskapi:[9]

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas bīskapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcu vada divi Virsgani[10]:

Skatīt arī:[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henriks Trūps.Katoļu baznīcas vēsture. Rīga: Avots, 1992. 333.lpp.
  2. Katoliskās baznīcas katehisms. Rīgas Metropolikas kūrija, 2000.787.lpp.
  3. Johans Jorgensons. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:1998, 302.lpp.
  4. Vatikāna II Koncils, Dogm.konst. Dei Verbum, 7: AAS 58 (1966), 820.lpp,.
  5. 5,0 5,1 Vatikāna II Koncils,Dogm.konst.Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 25.lpp.
  6. Vatikāna II Koncils,Dogm.konst.Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26.lpp
  7. Katoļu baznīcas vēstnesis, 15-5.lpp.2010.14.08.
  8. www.catholic.lv
  9. www.lelb.lv
  10. www.pareizticiba.lv