Babilonijas trimda

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Babilonas trimda, Babilonijas trimda (arī Bābeles gūsts) attiecas uz senebreju deportāciju no senās Jūdejas karalistes uz Babiloniju 6. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senā Jūdejas karaliste pastāvēja no aptuveni 930. gada p.m.ē - 586. gadam p.m.ē. Tā izveidojās pēc tam, kad pēc valdnieka Zālamana nāves viņa mantinieka neprasmīgās valdīšanas dēļ sadalījās senā Izraēlas karaliste. Jūdas cilts savulaik bija izvēlējusies Dāvidu par valdnieku un viņa dinastija turpināja valdīt arī Jūdejas karalistē.

Trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūdejas karalisti 586. gadā p.m.ē Nebukadnecara II vadībā iekaroja babilonieši. Tika nopostīts Jeruzālemes templis un sabiedrības redzamākie pārstāvju deportēti uz Babiloniju. Pēc tam kad Persijas impērija sagrāva Babiloniju, tās valdnieks Kīrs II (valdīja 559 - 530 p.m.ē.} 539. gadā p.m.ē. deva atļauju ebrejiem atgriezties savā senču zemē. Bībelē aprakstīts, ka atgriezties izvēlējušies 40 000 ebreju, bet daļa palika Babilonijā.

Atgriešanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kīra II atļaujas saņemšanas, Ezras vadībā 40 000 - 120 000 ebreju atgriezās savā senču zemē. Jau pirms Jūdas karalistes sagrāves Asīrija bija iekarojusi Izraēlas karalisti un tās iedzīvotājus aizvedusi trimdā. Šo desmit cilšu liktenis nav zināms. Tāpēc Ezras vadītie ebreji faktiski bija pēdējie no sākotnējo divpadsmit cilšu ebrejiem.

Kad viņi atgriezās Apsolītajā zemē, tur viņi saskārās ar samāriešiem, kas piekopa līdzīgu reliģiju. Bībele samāriešus apraksta kā svešiniekus, kurus iekarotajā zemē nomitinājuši Asīrijas valdnieki. Teoriju par viņu izcelsmi ir daudz. Iespējams, ka tie vienkārši bija ebreji, kuriem bija laimējies izglābties no deportācijām.

Trimdas nozīme ebreju tautas vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Babilonas trimda un tai sekojošā atgriešanās Izraēlā tiek uzskatīti par vienu no svarīgākajiem notikumiem ebreju un Dieva attiecībās. Ebreji jau reiz tika izglābti no Ēģiptes verdzības un ievesti Apsolītajā zemē. Babiloniešu iekarojumi, Zālamana tempļa nopostīšana, trimda un tai sekojošās atgriešanās tiek uztverts kā Dieva sods. Taču pēc soda, Dievs atkal ļauj ebrejiem atgriezties Apsolītajā zemē.

Pēc abu karaļvalstu iekarošanas un iedzīvotāju deportācijām beidza pastāvēt senais izraēļu dalījums divpadsmit ciltīs. Trimda arī uzskatāma par ebreju diasporas sākumu, jo pēc tās aizvien lielāks ebreju skaits dzīvoja ārpus Apsolītās zemes robežām.