Balkānu pussala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pussalu un ģeogrāfisku reģionu. Par citām jēdziena Balkāni nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Balkānu pussala. Ziemeļu robežu veido vairākas upes: Soča, Vipava, Krka, Sava un Donava

Balkānu pussala ir ģeogrāfisks un kultūras reģions Eiropas dienvidaustrumdaļā. Reģions ir zināms arī vienkārši kā Balkāni. Nosaukums radies no Balkānu kalnu nosaukuma, kas stiepjas viscaur Bulgārijai un beidzas Serbijas austrumdaļā.

Balkānu pussalu galvenokārt apdzīvo slāvu tautas (bulgāri, maķedonieši, serbi, horvāti, melnkalnieši, bosņaki un citi), kā arī rumāņi, grieķi, turki un albāņi. Vēl salīdzinoši daudz dzīvo čigāni, aromūni un aškali. Dominējošā reliģija ir pareizticība, kurai seko katolicisms un sunnītu islāms.

Balkānu pussalas kopējā platība ir aptuveni 666,7 tūkstoši km².[1] 2002. gadā iedzīvotāju skaits bija aptuveni 59,3 miljoni.[1] Balkānu pussalu ziemeļrietumos apskalo Adrijas jūra, dienvidrietumos — Jonijas jūra, dienvidos un dienvidaustrumos — Vidusjūra un Egejas jūra, bet austrumos un ziemeļaustrumos — Marmora jūra un Melnā jūra. Augstākā virsotne ir Musala (2925 m), kas atrodas Bulgārijā, Rilas kalnu grēdā.

Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir Stambula (12,9 miljoni iedzīvotāji), Atēnas (3,07 miljoni), Sofija (1,21 miljons), Belgrada (1,17 miljoni) un Saloniki (0,79 miljoni).

Romieši un sengrieķi Balkānu pussalu sauca par "Hemusa pussalu". Par Balkānu pussalu tā tika nosaukta tikai tad, kad to iekaroja Osmaņu impērija.

Valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kuras atrodas Balkānu pussalā,:

Valstis, kuras lielākoties atrodas Balkānu pussalā,:

Valstis, kurām tikai neliela daļa atrodas Balkānu pussalā,:

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 3500. gadu p.m.ē. Balkānos ieklīda un apmetās uz dzīvi neskaidras izcelsmes Austrumeiropas stepju nomadi. Vēlāk, ap 1300. gadu p.m.ē. šajā reģionā ieplūda indoeiropieši. Iespējams, tas bijis viens no to pašu ziemeļnieku (āriešu) atzariem, kuri saskaņā ar daudzu vēsturnieku domām daļēji bijuši arī seno grieķu (mikēniešu vai doriešu) priekšteči. Rezultātā izveidojās viena no galvenajām Balkānu pamatiedzīvotāju grupām - ilīrieši, kas apmetās Adrijas jūras ziemeļu un austrumu krastā. Ilīriešiem etniski tuvi bija dalmācieši un panoni. Maķedonija un Epīra lielāko daļu Ilīrijas 4.-3. gadsimtā p.m.ē. pakļāva savai kontrolei un tās tika helenizētas. Savukārt, 1. gadsimtā Ilīriju kā provinci savā sastāvā iekļāva Romas impērija. Līdz pat 6. gadsimtam, kad lielāko daļu Ilīrijas un Dalmācijas sagrāba avāri, tās bija plaukstošas provinces, kuras aptvēra Balkānu pussalas rietumu daļu un, kas vairāku gadsimtu laikā bija paspējušas pārņemt nozīmīgākās grieķu-romiešu kultūras iezīmes.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Maķedoniju - Balkānu pussalas centrālo un dienvidu daļu. Sengrieķu dialektā runājošie pirmiedzīvotāji maķedonieši apmetās šajā reģionā vēl ap 3000. gadu p.m.ē., izspiežot akmens laikmeta iedzīvotājus, kuru pēdas konstatējamas vēl ap 6200. gadu p.m.ē. Karaļa Filipa II laikā 4. gadsimtā pr.Kr. Maķedonija bija kļuvusi ne tikai helēniska, bet arī pārņēma savā kontrolē Grieķiju, bet nākot pie varas Maķedonijas Aleksandram, arī Tuvos Austrumus.

Ziemeļos no Trāķijas (un no Donavas) atradās Dākija, kuru apdzīvoja dāki. Dāki bija tuvi trāķiešu radinieki, viņi arī bija ieceļojuši Dākijā no Trāķijas. Romas imperators Trajāns Dākiju iekaroja 106. gadā. Tā kā Dākija bija visai attāla impērijas province un to bija visai grūti kontrolēt, Romas imperators veicināja kolonistu izmetināšanu tajā. Romieši daudz paveica šīs provinces romanizēšanā, sākot jau ar ceļu, tiltu un pilsētu būvniecību. Drīz romiešu ieceļotāji un dāku pamatiedzīvotāji sajaucās, veidojot romanizētu populāciju. Šis process tika pārtraukts 3. gadsimtā kad Dākijā iebruka goti un romieši bija spiesti savus leģionus no šīs provinces evakuēt.

Viduslaikos lielāko daļu no Balkānu reģiona pārvaldīja Bizantija, tādēļ tajā ir izplatīta Austrumu kristietība. Bizantijā pārsvarā lietoja grieķu valodu, gan kā oficiālo valodu, gan kā vietējo ikdienas saziņas līdzekli, it īpaši Mazāzijā. Taču grieķu valoda līdz ar klasisko kultūru šeit pilnībā izzuda pēc Bizantijas sabrukuma un tās teritoriju nonākšanas turku pakļautībā. Līdz ar to senās Vidusjūras reģiona civilizācijas viena pēc otras beidza pastāvēt, vairums to atstājušas savas pēdas Eiropas vēsturē tikai arheoloģisko izrakumu veidā.

Pēc sagrāves kaujā par Vīni (1683), Osmaņu impērijas karaspēks no lielākās Eiropas daļas, kuru tas bija pakļāvis ap 300 gadu ilgas ekspansijas rezultātā, bija izspiests. Taču padzīt osmaņus arī no Balkāniem, Eiropas valstīm neizdevās. Rezultātā, Balkāni saglabājās ilgstošā izolācijā no pārējās Eiropas. Šim reģionam gāja secen Eiropas un Rietumu civilizāciju veidojošie kultūras un politiskie procesi — renesanse, reformācija, apgaismība, zinātniskā revolūcija. Lai gan Osmaņu impērijai neizdevās Balkānu tautas pilnībā pievērst islāmam un lielā daļā saglabājās kristietība (pareizticība), arī tā bija izolēta no pārējām kristīgajām baznīcām. Līdz ar to Balkānos arī pēc atbrīvošanās no osmaņu jūga saglabājās konservatīvas reliģiskās, politiskās un kultūras tradīcijas. Turklāt to atšķirības, it īpaši reliģiskās pretrunas, kļuva par daudzu vēlāko gadsimtu, līdz pat mūsdienām, konfliktu cēloni.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Balkans (angliski). Encyclopædia Britannica. Atjaunināts: 2013. gada 19. jūlijā.