Baltā Roka

Vikipēdijas lapa

Baltā Roka (serbu: Bela Ruka) bija slepena, neoficiāla monarhistiska militāra organizācija Serbijā, vēlāk Serbu, Horvātu un Slovēņu karalistē (no 1929. gada — Dienvidslāvijas karalistē). Organizācijai lielākā ietekme valstī bija starp abiem Pasaules kariem.

Baltā Roka tika pretnostatīta citai organizācijai, sauktai par Melno Roku, un to radīja pulkvedis Petars Živkovičs ar prinča Aleksandara Karadžordževiča (vēlākā Dienvidslāvijas karaļa Aleksandara I) ziņu 1912. gadā. Živkovičs, līdz ar Melno roku, bija iesaistīts arī 1903. gada valsts apvērsumā pret Serbijas karali Aleksandaru Obrenoviču.

Pēc Melnās Rokas izjukšanas pēc Saloniku procesa (Solunski proces), Baltā Roka ieguva noturīgu kontroli pār jauno un ambiciozo princi Aleksandaru. 1921. gadā Živkovičs tika iecelts par Pils gvardes komandieri, un palielināja savu ietekmi galmā. 1929. gadā Karalis Aleksandrs I, kopā ar Baltās rokas virsniekiem, organizēja valsts apvērsumu, lai apspiestu nestabilo parlamentu, un cīnītos pret nacionālo spriedzi reģionos (īpaši Horvātijā). Živkovičs, jau ģenerālis, tika iecelts par premjerministru. 1931. gadā karalis atjaunoja dažas konstitucionālās tiesības, pēc tam kad viņa reformas bija izgāzušās. Živkovičs zaudēju savu amatu 1932. gadā, pēc vairākām paraugprāvām pret nacionālistu grupām un komunistiem.

Baltās rokas locekļi tika turēti aizdomās par dalību troņmantnieka prinča Džordžes atstādināšanā no mantošanas tiesībām 1909. gadā, Aleksandara iecelšanā par reģentu karaļa Petara I valdīšanas laikā, kā arī 1941. gada 27. marta valsts apvērsumā, kura laikā tronī tika iecelts Aleksandars II Karadžordževičs, nostādot Dienvidslāviju kara stāvoklī ar Vāciju.

Pēc Josipa Broza Tito vadīto komunistu uzvaras, Baltās Rokas locekļi tika vai nu sodīti ar nāvi vai devās trimdā.