Baltijas landesvērs

Baltijas landesvēra štāba virsnieku apspriede pirms uzbrukuma Rīgai 1919. gada 21. maijā.

Baltijas landesvēra struktūra 1919. gada 20. maijā (vāciski).

Baltijas landesvēra kavalērijas nodaļas komandieris barons Vilhelms Engelharts (1862-1921).

Baltijas landesvērs (vācu: Baltische Landeswehr — "Baltiešu zemessardze") jeb Latvijas zemessardze (vācu: Lettländische Landeswehr) bija vācbaltiešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība Latvijas armijas sastāvā, kas izveidojās 1918. gada novembrī un pastāvēja līdz 1920. gada martam, kad tika iekļauta Kurzemes divīzijā. Baltiešu zemessardze piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un tās komandieri bija Alfrēds Flečers (1919. gada 1. februāris - 12. jūlijs) un Harolds Aleksanders (1919. gada 12. jūlijs - 1920. gada 18. februāris).

Vēsture

Formēšana

Pēc Pirmā Pasaules kara beigām 1918. gada 11. novembrī Antante ļāva Vācijas karaspēkam palikt Baltijā, lai nepieļautu Sarkanās armijas virzību uz rietumiem. Vācu armija bija demoralizēta, daudzi kareivji atgriezās Vācijā, bet no Vācijas 8. armijas atliekām, kas palika Latvijā, tika izveidota Dzelzs brigāde (vēlāk Dzelzsdivīzija). Tai pievienoja arī tos, kas ieradās kā brīvprātīgie no Vācijas, lai cīnītos pret lieliniekiem.

Paralēli tam Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja formēja savu zemessardzi, un 11. novembrī vācu 8. armijas vadība oficiāli atļāva dibināt baltiešu pašaizsardzības spēkus. 12. novembrī zemessardzes štābs aicināja visus 18-60 gadus vecos vīriešus pieteikties šajā karaspēkā un 16. novembrī trijās vacbaltiešu zemessargu rotās bija jau reģistrēti 1600 brīvprātīgie. Savukārt divās latviešu zemessargu rotās bija 400 vīru. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 19. novembrī zemessardzē bija reģistrējušies 2500 brīvprātīgo un 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs vienojās, ka šī zemessardze ar nosaukumu „Latvijas zemes sargi“ (Lettländische Landeswehr) kļūst par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Administratīvi tie bija pakļauti Latvijas Republikas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai.

Līgums paredzēja zemessardzi veidot uz brīvprātības pamatiem no 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, zemessardzes komandierim pēc sākotnējā plāna bija jābūt kādas neitrālas valsts (Zviedrijas) pārstāvim, taču tas neīstenojās. Vācijas karaspēku Latvijā atzina par okupācijas varu, kas uzņēmās saistības uz kredīta piešķirt vajadzīgo bruņojumu un dot naudas līdzekļus.

Decembra otrajā pusē no vācu gūsta atbrīvotajiem latviešu strēlniekiem izveidoja trīs latviešu Rīgas zemessargu rotas, no bijušajiem Krievijas armijas latviešu virsniekiem un instruktoriem rezerves rotu, papildus izveidoja arī latviešu studentu rotu un skolnieku rotu, Latgales zemessargu rotu un Cēsu rotu. No vācbaltiešiem bija sakomplektētas trīs Rīgas zemessargu rotas, viena artilērijas baterija, ložmetējnieku komanda, bet no Pirmā Pasaules kara virsniekiem un instruktoriem Trieciengrupa (Stoßtruppe). No bijušajiem krievu karavīriem un ģimnāzistiem sakomplektēja vienu rotu.

Atkāpšanās

1918. gada decembra sākumā sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Pēc visumā nesekmīgas latviešu brīvprātīgo vervēšanas, 29. decembrī Ulmaņa valdība slēdza līgumu ar Vācijas pilnvaroto par brīvprātīgo aicināšanu stāties militārajos formējumos cīņai pret komunistiem. Par to viņi saņemtu Latvijas pilsonību. Sākās brīvprātīgo vervēšana vācu karavīru vidū gan Latvijā, gan Vācijā, kur ar to nodarbojās Augusts Vinnigs. Šeit ieradās dažādi dēkaiņi un avantūristi, kas cerēja iegūt dažādus labumus vai pat zemi.

Pirms Inčukalna kaujas 1919. gada janvārī sadumpojās zemessardzes latviešu 1. rota, kas tika izformēta un Latvijas pagaidu valdības pakļautībā palika apmēram 300 latviešu zemessargu.

1919. gada janvārī Sarkanā Armija ieņēma Rīgu. Lai aizstāvētu Jelgavu 1918. gada 10. decembrī, vietējie vācbaltieši izveidoja rotu, kuru komandēja barons Rādens. Tomēr 8. janvārī Jelgava tika atstāta.

Februāra sākumā Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Viņš tika iecelts par vācu bruņoto spēku (kurā ietilpa Baltijas landesvērs un Dzelzsdivīzija) pavēlnieku Kurzemē un Ziemeļlietuvā, kā arī par Liepājas gubernatoru.

Pārformēšana

Mēdema komandētā nodaļa uz Lībekas tilta pāri Daugavai 1919. gada 22. maijā.

Rīgas ieņemšanas kaujās kritušā Hansa Manteifeļa izvadīšana no Rīgas Doma 1919. gada maija beigās.

Lielbritānijas komisārs Latvijā un šķīrējtiesnesis Stīvens Talentss (otrais no kreisās) 1920. gada martā sarunās ar Padomju Krievijas un landesvēra pārstāviem pie Zilupes.

1919. gada 16. aprīlī Golcam pakļautās karaspēka daļas Liepājā īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu apvērsumu. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca komandētās un Andrieva Niedras Pagaidu valdībai padotās vienības 1919. gada jūnijā iesāka karadarbību pret Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādi un Igaunijas nacionālo armiju.

Pēc sakāves Cēsu kaujās no Landesvēra izslēdza vācu algotņus, kuriem bija jāatstāj Latvija, un par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu. Vienības tika nosūtītas uz Austrumu fronti, kur Landesvērs 1920. gada 21. janvārī piedalījās Rēzeknes atbrīvošanā.

Izformēšana

Vācu zemessardzes pēdējā parāde Latgales frontē 1920. gada 30. martā.

1920. gada 30. martā no landesvēra daļām izveidoja 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.

Sastāvs (1919. gada 20. maijā)

Vadība

• Komandieris Alfrēds Flečers
• Landesvēra štābs (Staffel-Stab) (majors Volki)

Kājnieku daļas un to komandieri

• Latviešu atsevišķais bataljons, vēlāk Latviešu atsevišķā brigāde (Jānis Balodis)
• 1. Vācbaltiešu kaujas bataljons (Hanss fon Manteifels-Cēge)
• 2. Vācbaltiešu kaujas bataljons (hauptmanis (kapteinis) Malmede)
• 3. Vācbaltiešu kaujas bataljons (rotmistrs Oilenburgs)
• Līvena nodaļa, vēlāk korpuss (rotmistrs Anatolijs Līvens)
• Liepājas brīvprātīgo pulks (Freiwilligen-Regiment Libau)
• Bādenes brīvprātīgo nodaļa (Badisches Freiwilligen Abteilung, Medems)
• Talsu rota (Stamm-Kompanie Talsen)
• Tukuma rota (Stamm-Kompanie Tuckum)
• Liepājas rota (Balten-Kompanie des Gouvernement Libau)

Kavalērijas daļas

• Latviešu kavalērijas nodaļa
• Engelharda kavalērijas nodaļa
• Drahenfela kavalērijas nodaļa
• Papenheima kavalērijas nodaļa
• Halma kavalērijas nodaļa
• Krievu kavalērijas nodaļa

Artilērijas daļas

• 1. Vācbaltiešu baterija (Ēmke)
• 2. Vācbaltiešu baterija (Barts)
• 3. Vācbaltiešu baterija (Zīverts)
• Vācbaltiešu haubiču baterija
• Krievu baterija (Rols)

Sapieru daļas

• Latviešu sapieru nodaļa
• MG Snaiperu nodaļa (hauptmanis fon Hainahs)
• Sapieru nodaļa (Štormbergs)

Sakaru daļas

• Latviešu telefonistu nodaļa
• Vācbaltiešu telefonistu nodaļa
• Vācbaltiešu radio nodaļa

Transporta nodaļas

• Armijas autokolona 021
  • Munīcijas un vilciena kolona I
  • Munīcijas un vilciena kolona II
  • Zemeskolona III

Aviācija

• Lidotāju nodaļa 433

Medicīniskās daļas

• Lauka lazarete
• Sanitāru rota
• Sanitāru vilciens

Saimniecības daļas

• 1. Saimniecības rota
• 2. Saimniecības rota
• Pirts—mazgātava
• Zirgu lazarete
• Liepājas noliktava

Skatīt arī

• Latviešu atsevišķais bataljons
• Latvijas Brīvības cīņas

Literatūra

• C. von Brandis. Baltikumer, Schicksal eines Freikorps. Berlin, 1939
• R. von der Goltz. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920

Filma

• Menschen ohne Vaterland. UFA, 1936/1937. Pilnmetrāžas filma "Cilvēki bez dzimtenes" (103 min 7. daļās, vāciski)

Ārējās saites

• Dokumenti par Landesvēru historia.lv
• Aivars Stranga. Bermontiādes ugunīs šķīstītā Latvija. Latvijas Avīze. 10.11.2004
• 1918. g. 7. decembra Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu par landesvēra dibināšanu
• Latvijas zemessardze - vēstures skaidrojošā vārdnīca
• Landeswehr/Freikorps in the Baltics, 1919 (angliski)