Baltkrūtainais ezis
| Baltkrūtainais ezis Erinaceus concolor (Martin, 1838) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Ežveidīgie (Erinaceomorpha) |
| Dzimta | Ežu dzimta (Erinaceidae) |
| Apakšdzimta | Ežu apakšdzimta (Erinaceinae) |
| Ģints | Eirāzijas eži (Erinaceus) |
| Suga | Baltkrūtainais ezis (Erinaceus concolor) |
| Izplatība | |
 Ziemeļu baltkrūtainā eža (Erinaceus roumanicus) izplatības areāls
Baltkrūtainā eža (Erinaceus concolor) izplatības areāls
| |
 Baltkrūtainais ezis Vikikrātuvē | |
Baltkrūtainais ezis jeb baltkrūšu ezis,[1] arī dienvidu baltkrūtainais ezis (Erinaceus concolor) ir ežu dzimtas (Erinaceidae) suga, kas pieder pie Eirāzijas ežu ģints. Tas mājo Āzijas rietumos, sākot ar Turciju, izplatības areālam turpinoties Sīrijā, Libānā, Jordānijā, Izraēlā, sasniedzot Irākas un Irānas ziemeļus. Eiropā baltkrūtainais ezis sastopams salīdzinoši nelielā reģionā Kaukāza dienvidos (Armēnijā, Gruzijā un Azerbaidžānā).[2][3] Turcijā nomadu ļaudis joprojām šos dzīvniekus izmanto pārtikā.[4] Baltkrūtainajam ezim ir 3 pasugas.[2]
Sistemātikas izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nesenā pagātnē ziemeļu baltkrūtainais ezis tika klasificēts kā baltkrūtainā eža (Erinaceus concolor) pasuga — Erinaceus concolor roumanicus. Tomēr 1990. gadu morfoloģiskie un vēlāko gadu ģenētiskie pētījumi rosināja zinātniekus pārvērtēt Eirāzijas ežu ģinti un, balstoties uz šiem pētījumiem, ziemeļu baltkrūtainais ezis kopš 2005. gada tiek izdalīts kā atsevišķa suga — Erinaceus roumanicus.[5]
Joprojām daudzos informācijas avotos latviešu valodā tiek atzīmēts, ka Latvijā dzīvo baltkrūtainais ezis (Erinaceus concolor), tomēr līdz ar sistemātikas izmaiņām 2005. gadā Latvijā mājo ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) — kādreizējā baltkrūtainā eža pasuga.
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltkrūtainais ezis ārēji ir ļoti līdzīgs ziemeļu baltkrūtainajam ezim. Tas ir neliels zīdītājs ar kompaktu, apaļīgu ķermeni. Pieauguša dzīvnieka garums ir apmēram 20—30 cm,[6] bet svars atkarīgs no sezonas. Rudenī pirms ziemas ezim ir uzkrātas tauku rezerves. Vasarā baltkrūtainais ezis sver 600—800 g, rudenī apmēram 1000—1100 g.[4] Tēviņi vidēji ir lielāki nekā mātītes. Galva salīdzinoši neliela, ķīļveidīga, ar noapaļotām, labi attīstītām, bet īsām ausīm (apmēram 3,5 cm[4]), ar apaļām, melnām acīm un nelielu, izstieptu, smailu, ļoti kustīgu, allaž mitru purniņu. Kājas īsas, turklāt pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, ķepām pieci pirksti. Trīs vidējie pirksti labi attīstīti un samērā gari, bet abi malējie ķepas abās malās īsāki un vājāki. Nagi gari. Aste ļoti īsa, apmēram 3 cm.[6]
Kā visi eži baltkrūtainais ezis no virspuses (muguras un sāniem) segts ar gludām, spīdīgām, līdz 3,7 cm garām adatām.[4] Dzīvnieku krāsa variē no dzeltenbrūnas līdz tumšai pelēkbrūnai, tā adatas ir brūnas ar gaišām šķērsjoslām. Reizēm sastopami gaišas krāsas indivīdi. Kad dzīvnieks ir mierīgs, adatas guļ slīpi, novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet briesmu gadījumā ezis saritinās kamolā, izslejot adatas stāvus. Turklāt tās novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos. Pārējās ar adatām nesegtās ķermeņa daļas klāj raupjš, tomēr salīdzinoši mīksts matojums. Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē ir tumši brūna vai dzeltenbrūna ar gaiši pelēku, gandrīz baltu laukumu uz krūtīm.[6] Galva un sāni tumšāki par kaklu, krūtīm un vēderu.
Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nsv veikti baltkrūtainā eža plaši un padziļināti novērojumi dabā, līdz ar to trūkst datu par šīs sugas bioloģiju, ekoloģiju un ieradumiem.[4] Kā visi eži tas ir visēdājs un barojas gan ar dzīvnieku izcelsmes, gan veģetāro barību. Baltkrūtainais ezis barojas ar kukaiņiem, arī indīgiem, piemēram, eļļasvabolēm (Meloe), kuru hemolimfas sastāvā ir indīgas aizsargvielas. Dienvidu baltkrūtainais ezis medī arī indīgas čūskas. Dzīvnieks ir daļēji aizsargāts pret kukaiņu un čūsku indi un, salīdzinot ar cilvēku, deva, kas var nogalināt vienu ezi, var nogalināt 25 cilvēkus.[4] Baltkrūtainais ezis barojas arī ar gliemjiem, nelieliem grauzējiem, kā arī ar olām un putnēniem no putnu perēkļiem un dažādiem augļiem. Ezis vienmēr uzturas ūdenstilpju tuvumā.[4]
Novērots, ka baltkrūtainais ezis neatstāj migu, ja gaisa temperatūra ir zemāka par 17°C un hibernācijā ezis ieslīgst, ja temperatūra noslīd zem 12°C.[4] Hibernācijas laikā ķermeņa masa samazinās uz pusi, pēc pamošanās ezis sāk aktīvi baroties.[4] Atkarībā no gaisa temperatūras ezis ziemas periodā hibernācijā var ieslīgt vairākas reizes.[4]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltkrūtainajam ezim ir 3 pasugas:[2]
- Erinaceus concolor concolor
- Erinaceus concolor rhodius
- Erinaceus concolor transcaucasicus
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Kukaiņēdāji[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Wilson, D. E.; Reeder, D. M., eds. (2005). Mammal Species of the World: Erinaceus concolor (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
- ↑ IUCN: Erinaceus concolor Distrubution map
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 Ahmet Selçuk Özen. Some Biological, Ecological and Behavioural Features of Erinaceus Concolor Martin, 1838 (Mammalia: Insectivora) in Turkey. Gazi University Journal.
- ↑ Wilson, D. E.; Reeder, D. M., eds. (2005). Mammal Species of the World: Erinaceus roumanicus (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Wild Animals: Eastern Hedgehog
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltkrūtainais ezis.