Baltpurna koati

Baltpurna koati; Nasua narica (Linnaeus, 1766)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta	Sermuļu virsdzimta (Musteloidea)
Dzimta	Jenotu dzimta (Procyonidae)
Cilts	Koati (Nasuina)
Ģints	Parastie koati (Nasua)
Suga	Baltpurna koati (Nasua narica)
Izplatība
	Baltpurna koati Vikikrātuvē

Baltpurna koati, baltpurna degunlācītis (Nasua narica) ir neliels jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas pieder parasto koati ģintij (Nasua).^[1]

Baltpurna koati dzīvo gan sausos, gan mitros mežos Centrālamerikā. To var sastapt, sākot no jūras līmeņa un beidzot ar 3500 metriem virs jūras līmeņa. Izplatības ziemeļu robeža ir Arizona un Ņūmeksika ASV , bet dienvidu robeža Kolumbija.^[2] Baltpurna koati izplatības karti var apskatīt šeit Arhivēts 2011. gada 1. decembrī, Wayback Machine vietnē..

Baltpurna koati ir sastopams biezākos vai skrajākos mežos. To ļoti reti var redzēt atklātā vietā. Arizonā un Jaunmeksikā baltpurna lācītis dzīvo priežu un ozolu mežos 1400—2300 metrus virs jūras līmeņa. Tomēr baltpurna koati galvenokārt ir tropisko mežu iemītnieks.^[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltpurna koati ap melno degungalu un acīm ir balts matojums

Baltpurna koati ir neliels dzīvnieks, ko varētu salīdzināt ar lielu kaķi. ķermenis ir slaids, ar vidēji garām kājām un garu asti, kas ir tikpat gara kā ķermenis, visbiežāk aste tiek nesta vertikāli izslieta gaisā. Tā ķermeņa garums kopā ar asti ir 91—130 cm, svars 4,5—6,8 kg.^[3]

Baltpurna kažoka krāsa variē no melnas līdz sarkanbrūnai vai dzeltenbrūnai. Apakšžoklis, pakakle un krūtis ir baltas. Uz melnās sejas baltpurna koati ir baltas zīmes: ap degunu un ap acīm. Ausis mazas, no iekšpuses baltas, ārpusē pamatkrāsā. Kājas ir tumšas, un astei ir gredzenveida krāsojuma matojums. Purns ir pagarināts un slaids, degungals ir ļoti kustīgs, piemērots augsnes pārmeklēšanai.^[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltpurna koati ir aktīvi dienas laikā, naktīs tie nolien savās migās un guļ. Miga tiek iekārtota koka dobumā vai kādā klints nišā. Tomēr tas var piemēroties arī nakts dzīvei, kā tas notiek reģionos, kur baltpurna koati tiek medīts kā iztikas avots.

Pieauguši tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes ar saviem pēcnācējiem veido klanus. Klanā var būt līdz 30 dzīvniekiem, lai gan visbiežāk tie ir apmēram 12.^[2] Jaunie tēviņi dzīvo ģimenes barā līdz 2 gadu vecumam.

Baram ir daudzi, dažādi sazināšanās veidi. Koati izmanto gan balsi, gan ķermeņa valodu. Bara locekļiem ir ciešas attiecības. Dzīvnieki viens otram kopj kažokus, lietojot zobus un nagus. Kamēr bars kopīgi pārmeklē zemi, lai iegūtu kaut ko ēdamu, tikmēr ar mazuļiem paliek daži pieauguši koati — bērnu aukles. Sociālās attiecības barā ir līdzīgas kā surikatiem. Jaunie dzīvnieki daudz spēlējas un tēlo kaušanos. Pieaugušie arī mēdz sakauties, toties pa īstam, barošanās laikā.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltpurna koati kā visi koati ir visēdājs. Tas barojas ar kukaiņiem, augļiem, nelieliem grauzējiem un putniem, un to olām, neatsakās arī no maitas. Barības meklējumos koati, lietojot savu izcilo ožu, pamatā pārbauda augsni, un tam lieliski noder tā kustīgais degungals. Augļus tas meklē arī kokos, un koati nav grūtību uzkāpt vai nokāpt no koka.^[2] Baltpurna koati viegli pierod pie cilvēkiem un labprāt uzturas apdzīvoto vietu izgāztuvju tuvumā. Dienas laikā tas noiet apmēram 2 km, tos rūpīgi pārbaudot. Tiek apēsta katra atrastā vabole, zirneklis, skorpions, skudras, termīti, kūniņa vai kāpurs, simtkājis un krabis, kas iznācis uz sauszemes. Reizēm koati nomedī kādu peli, ķirzaku un vardi. Medījot koati piespiež upuri ar ķepām pie zemes un nogalina to, iekožoties galvā.^[3]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltpurna koati pārojas vienu rezi gadā. ASV riesta laikā aprīlī, kas ir 2—4 nedēļas, mātītes klanā tiek ielaists tēviņš, kas sapārojas ar pieaugušajām mātītēm. Pirms mazuļu dzimšanas mātītes pamet baru un nomaļā vietā, koka dobumā vai alā iekārto mazuļu dzimšanas migu. Jūnijā piedzimst mazuļi, bet augustā mātīe ar mazuļiem pievienojas atkal baram.^[4] Citos ģeogrāfiskos reģionos riesta laiks ir atšķirīgs, piemēram, Panamā tas ir janvārī vai februārī.^[4]

Grūsnība ilgst 70—77 dienas, parasti piedzimst 3—4 nevarīgi, akli mazuļi. Acis atveras pēc 4—11 dienām. Kad mazuļi ir nedaudz paaugušies, apmēram pēc 40 dienām māte ar mazuļiem atgriežas barā. Māte tos zīda ar pienu 2 mēnešus. Mātītes paliek mātes klanā, bet tēviņi apmēram 2 gadu vecumā tiek padzīti. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi 4—5 gadu vecumā.^[4]