Baravika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baravika
Boletus edulis
Baravika
Klasifikācija
Valsts Sēnes (Fungi)
Nodalījums Bazīdijsēnes (Basidiomycota)
Klase Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
Kārta Beku rinda (Boletales)
Dzimta Beku dzimta (Boletaceae)
Ģints Bekas (Boletus)
Suga Baravika (B. edulis)

Baravika (Boletus edulis) jeb cietene[1] ir beku dzimtas sēne, kuru lieto pārtikā, kā vērtīgu ēdamo sēni.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baraviku augļķermeņi atrodami no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās-četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā otrajā augusta pusē un pirmajā septembra pusē, lapkoku, skujkoku un jauktajos mežos (dažas sugas formas), ne mitrās vietās. Mikorizu veido ar ap 50 koku sugām, visbiežāk ar egli, priedi, bērzu, ozolu. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestajiem ceļiem. Aug bieži grupās vai saimēs (dažāda vecuma grupa) un atsevišķi. Labvēlīgu laika apstākļu gadījumā mazāk neka diennakts laikā izaug līdz pieciem cm, divu dienu laikā veidojas diezgan lielas, stingras sēnes ar gaiši dzeltenu sporu krāsu, kuras kļūst zaļas pēc trijām-četrām dienām. Zīmīgi pavadoņi: egļu mežs, vilkakūla, virši, mellenāji, ziemciete, žagatiņa, skudru pūznis, smirdīgās bērzlapes, mušmires, gailenes.

Baraviku mainība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķir no 4 līdz 19 baraviku formām, kuras ir atkarīgas no augšanas vietas: egļu, priežu, bērzu, ozolu un citas. Atšķirības, pārsvarā, attiecās uz cepurītes krāsu, kātiņa formu un tās tīklveida zīmējumu. Dažreiz formas grūti atšķirt vienu no otras.

Egļu baravika (Boletus edulis f. edulis)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug egļu un jauktajos egļu mežos. Cepurītes krāsa — kastaņu-brūna, brūna, nevienmērīgi, ar baltiem izplūdušiem plankumiem. Kātiņš sākumā resns, bumbuļveidīgs, vēlāk — vāleseidīgs un izstiepts, apakšdaļa ar paresninājumu. Tīklveida zīmējums ir redzams kātiņa augšdaļā.

Bērzu baravika (Boletus edulis f. beticola)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug bērzu un jauktajos bērzu mežos. Cepurītes krāsa — gaiši brūna, pelēcīgi brūna, pie malas gaišāka, stobriņi ir īsi. Kātiņš ir resns, bumbuļveidīgs, ar paresninājumu apakšdaļā ar tīklveida zīmējumu augšdaļā.

Priežu baravika (Boletus edulis f. pinicola)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug smilšainos priežu mežos un jauktajos priežu mežos. Cepurītes krāsa tumši sarkanbrūna, ar zilpelēku nokrāsu un gaišu malu (vistumšākā cepurīte). Kātiņš ir īss, resns, ar paresninājumu apakšdaļā, pelēcīgi brūna vai rudi brūna ar redzamu tīklveida zīmējumu visa kātiņa garumā.

Ozolu baravika (Boletus edulis f. quercicola)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī forma ir vairāk siltummīloša. Masveidā var sastapt vasarā platlapu, ozolu mežos. Cepurītes krāsa ir pelēcīgi brūna ar bālganiem plankumiem, kātiņš ir diezgan garš, ar paresninājumu apakšdaļā, vienādā krāsa ar cepurīti, viegls tīklveida zīmējums visa kātiņa garumā. Ozolu mežos aug arī bronzas forma ar sīki grumbainu bronzas-brūno cepurīti kurai ir tumšāka virsotne, ar pelēcīgi iedzelteno kātiņu un vāji redzamu tīklveida zīmējumu gandrīz visa neresna kātiņā garumā.

Bioloģiski aktīvās vielas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baraviku augļķermeņi satur vērtīgu steroīduergosterolu (500 mg uz 100 g kaltētu sēņu)[2], kā arī tā atvasinājumu ergosterola peroksīdu (30 mg uz 100 g kaltētu sēņu). Ergosterola peroksīdam piemīt pretmikrobu un pretiekaisuma aktivitāte, kā arī tam konstatētas citotoksiskas īpašības attiecībā uz dažām laboratorijā kultivētām vēža šūnu līnijām.[3]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://latvijas.daba.lv/ Bekas (latviski)
  2. Mattila P, Lampi A-M, Ronkainen R, Toivo J, Piironen V. (2002). "Sterol and vitamin D2 contents in some wild and cultivated mushrooms". Food Chemistry 76 (3): 293–98. doi:10.1016/S0308-8146(01)00275-8.
  3. Krzyczkowskia W, Malinowskaa E, Suchockib P, Klepsa J, Olejnikd M, Herold F. (2008). "Isolation and quantitative determination of ergosterol peroxide in various edible mushroom species". Food Chemistry 113 (1): 351–55. doi:10.1016/j.foodchem.2008.06.075.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]