Beļģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Beļģijas Karaliste
Koninkrijk België
Royaume de Belgique
Königreich Belgien
Beļģijas karogs Beļģijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaLa Brabançonne
Location of Belgium
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Brisele
Valsts valodas nīderlandiešu, franču un vācu valoda
Valdība Parlamentāra demokrātija un konstitucionāla monarhija
 -  Karalis Filips
 -  Premjerministrs Charles Michel
Neatkarība no Nīderlandes 
 -  Deklarēta 1830. gada 4. oktobrī 
 -  Atzīta 1839. gada 19. aprīlī 
Iestāšanās ES 1957. gada 25. martā
Platība
 -  Kopā 30 528 km² (139.)
 -  Ūdens (%) 6,4
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 10 414 336[1] (78.)
 -  Blīvums 344/km² (29.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $389,8 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $36 415 
Džini koef. (2000) 33 (vidējs) (33)
HDI (2007) 0,953 (ļoti augsts) (17.)
Valūta Eiro(€) (EU)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .be
ISO 3166-1 kods 056 / BEL / BE
Tālsarunu kods +32

Beļģija (nīderlandiešu: België, franču: Belgique (izruna), vācu: Belgien (izruna)), oficiāli Beļģijas Karaliste, ir valsts Eiropas ziemeļrietumos. Tā robežojas ar Nīderlandi, Vāciju, Luksemburgu un Franciju. Ziemeļrietumos to apskalo Ziemeļjūra. Beļģijas platība ir 30 528 km², un tajā dzīvo aptuveni 10,7 miljoni iedzīvotāji.

Beļģija ir viena no sešām Eiropas Savienības dibinātājvalstīm un tās galvaspilsētā Briselē atrodas savienības galvenā mītne, kā arī vairāku nozīmīgu ES institūciju mītnes. Tā ir arī citu starptautisku organizāciju dalībvalsts, kā Benilukss, NATO, ANO, OECD un citas.[3]

Beļģija ir mājvieta divām atšķirīgām etniskām grupām: nīderlandiešu valodā runājošajiem flāmiem un franču valodā runājošajiem valoņiem. Līdz ar to Beļģija ir sadalīta divos reģionos. Ziemeļos atrodas Flandrija, kurā dzīvo 59% no visiem iedzīvotājiem, bet dienvidos Valonija, kur dzīvo 31% iedzīvotāju. Trešā lielākā etniskā grupa ir vācieši, kas dzīvo galvenokārt Valonijas austrumos.[4] Nereti dažādas sfērās veidojas konflikti starp flāmiem un valoņiem.

Beļģijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā ir Leopolds Merkss.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukumi Belgae un Belgica rakstiskajos avotos pirmo reizi ir pieminēti Jūlija Cēzara darbā "Piezīmes par gallu karu". Kad 1. gadsimtā pirms mūsu ēras Jūlijs Cēzars iekaroja gallu apdzīvoto teritoriju, viņš to sadalīja trīs daļās: Akvitānijā, Gallijā un Beļģijā (Gallia Belgica). Pēc Lielās tautu staigāšanas nosaukums Belgica gandrīz izzuda; tas palika pieminēts tikai rakstiskajos avotos. Tikai 19. gadsimtā, veidojoties neatkarīgai valstij, atkal teritoriju sāka dēvēt par Belgica, lai atšķirtu to no kaimiņvalstīm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. gadsimtā pirms mūsu ēras romieši sakāva ķeltu ciltis, kuras apdzīvoja mūsdienu Beļģijas teritoriju, un nosauca šo teritoriju par Gallia Belgica. 5. gadsimtā, Lielās tautu staigāšanas laikā, Beļģijas teritorijā ienāca ģermāņu cilts franki, un tā nonāca Merovingu karaļu pakļautībā. Līdz 8. gadsimtam vara pakāpeniski pārgāja Karolingu rokās, un Beļģija tika iekļauta Karolingu impērijas sastāvā.

Viduslaikos Beļģijas teritorija bija sadalīta mazās feodālās valstiņās.

Viduslaikos Beļģijas un Nīderlandes teritorija bija sadalīta mazās feodālās valstiņās. Lielākā daļa no tām 14. un 15. gadsimtā pievienojās Burgundijas hercogistei. 15. gadsimtā tās bija ieguvušas autonomu statusu un bija pazīstamas kā Septiņpadsmit provinces. 1477. gadā hercogiene Burgundijas Marija apprecējās ar Svētās Romas imperatoru Maksimiliānu I, un Burgundijas hercogiste nonāca Svētas Romas impērijas kontrolē. No 1556. līdz 1713. gadam mūsdienu Beļģijas teritorija atradās Spānijas pakļautībā. Tieši šajā laikā iezīmējās pirmās pazīmes par jaunas valsts - Beļģijas - izveidošanos.

1579. gadā trīs katoļu provinces Nīderlandes dienvidos (mūsdienās Beļģijas teritorijā) pret protestatiem ziemeļos izveidoja Arrasas ūniju. Tajā pašā gadā provinces parakstīja līgumu ar Spāniju, kas deva tām lielu administratīvo brīvību, savukārt provinces atzina Spānijas karali Felipi II par tās monarhu un tika nosauktas par Spānijas Nīderlandi. Turpmākajās desmitgadēs strauju izaugsmi piedzīvoja Antverpenes pilsēta, kas kļuva par Nīderlandes revolūcijas centru. Tomēr Spānijas Nīderlande palika stratēģiski riskantā stāvoklī. Tās ziemeļos un rietumos atradās protestantu apdzīvotās teritorijas (Apvienotās provinces un Anglija), bet dienvidos tā robežojās ar spāņu ilggadējo ienaidnieku - Franciju. Pastāvīga karadarbība gar dienvidu robežu ar frančiem norisinājās līdz pat 17. gadsimta beigām. Stāvoklis kļuva vēl jūtīgāks, kad 1700. gadā Spānijas tronī kāpa Burbonu dinastijas pārstāvis no Francijas. Vairākas nozīmīgas kaujas par Spānijas troņa mantošanu notika tieši Spānijas Nīderlandē.

Mākslinieka Gustava Vapersa glezna, kurā attēlota Beļģijas revolūcija.

No 1713. līdz 1792. gadam Beļģija atkal bija Svētās Romas impērijas sastāvā, bet no 1792. līdz 1815. gadam bija Francijas sastāvā. 1815. gada 18. jūlijā Beļģijā norisinājās slavenā Vaterlo kauja, kur Septītās koalīcijas alianse (Apvienotā Karaliste, Prūsija, Austrija un citas valstis) uzvarēja Napoleona Bonaparta Pirmo Francijas impēriju. Saskaņā ar Vīnes kongresa lēmumiem, no 1815. gada Beļģija bija Nīderlandes sastāvdaļa. Daudzi beļģi, īpaši franciski runājošie, bija neapmierināti ar šādu lēmumu. 1830. gadā notika Beļģijas revolūcija un tā paša gada beigās Beļģija ieguva neatkarību no Nīderlandes. Par neatkarīgās Beļģijas pirmo karali kļuva Leopolds I.

19. gadsimtā ļoti intensīvi attīstījās Beļģijas saimniecība. Beļģija kļuva par pirmo valsti kontinentālajā Eiropā, kur tika izveidota dzelzceļa līnija. To 1835. gadā atklāja starp Mehelenu un Briseli. 19. gadsimta beigās Beļģija ieguva arī aizjūras kolonijas. No 1885. līdz 1908. gadam Beļģijas karaļa Leopolda II īpašumā atradās Kongo brīvvalsts. Kolonijas nežēlīgā ekspluatācija bija viens no galvenajiem ienākumu avotiem beļģu karaļnamam. 1908. gadā koloniju ,izmantojot karaļa īslaicīgu vājprātu,[nepieciešama atsauce] pārņēma Beļģijas valsts un tā tika pārsaukta par Beļģu Kongo.

Beļģija ļoti cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad tajā iebruka Vācijas impērijas karavīri. Piemēram, gandrīz pilnībā tika nopostīta Ipras pilsēta, un kaujā pie Ipras pirmo reizi tika izmantoti ķīmiskie ieroči, konkrēti, iprīts. Arī Otrajā pasaules karā vācieši okupēja Beļģiju. Beļģijas valdība aizbēga uz Angliju, kad 1940. gada 28. maijā karalis Leopolds III parakstīja kapitulācijas aktu un tika deportēts uz Vāciju. Par vācu militārās valdības vadītāju Beļģijā tika iecelts ģenerālis Aleksandrs fon Falkenhauzens (Alexander von Falkenhausen). 1944. gada 3. septembrī britu karaspēks atbrīvoja Briseli, bet 4. septembrī kanādiešu karaspēks - Antverpeni.

1948. gadā Beļģija, Nīderlande un Luksemburga izveidoja ekonomisku savienību, kuru nosauca par Beniluksu. 1949. gada 4. aprīlī Beļģija kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm. 1951. gadā Beļģija kopā ar Itāliju, Nīderlandi, Luksemburgu, Franciju un Rietumvāciju kļuva par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibinātājām. Tās mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu ogļu un tērauda industrijām. Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībai. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju- Eiropas Kopienu, kas 1993. gadā pārtapa par Eiropas Savienību.

1960. gadā neatkarību no Beļģijas ieguva tās kolonija Kongo. Divus gadus vēlāk neatkarību no Beļģijas ieguva arī Ruanda un Burundi, kuras pēc Tautu Savienības lēmuma beļģi bija pārņēmuši savā kontrolē no vāciešiem pēc Pirmā pasaules kara.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ardēnu kalnu ainava.

Beļģija atrodas Rietumeiropā, un tā robežojas ar četrām valstīm: ar Franciju (robežas garums 620 km), Luksemburgu (148 km), Vāciju (167 km) un Nīderlandi (450 km). Ziemeļrietumos to apskalo Ziemeļjūra. Beļģijas kopēja platība ir 30 528 km² (gandrīz puse no Latvijas teritorijas). Var izšķirt trīs lielākus ģeogrāfiskos reģionos: ziemeļrietumos gar Ziemeļjūru plešas piekrastes līdzenumi, vidusdaļu veido plakankalne, bet dienvidaustrumos atrodas mežainā Ardēnu augstiene. Augstākā virsotne ir Botranžs (694 m). Gandrīz visas Beļģijas upes ietek Ziemeļjūrā. Lielākās upes ir Šelda (Beļģijas teritorijā 200 km gara), Mēza (Māsa) (183 km) un Izēra (50 km). Salīdzinot ar citām valstīm, Beļģijā ir ļoti maz dabisko ezeru.

Beļģijā ir siltas ziemas un ne pārāk karstas vasaras — ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir diezgan mākoņains un līdz ar to bieži arī lietains. Klimatu Beļģijā spēcīgi ietekmē Ziemeļatlantijas straume. Nokrišņi visvairāk ir rudens un ziemas mēnešos.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beļģija administratīvi ir sadalīta 3 reģionos: ziemeļos atrodas Flandrija, kurā runā flāmu valodā, dienvidos atrodas Valonija, kurā runā franču valodā, bet galvaspilsētas reģionā Briselē cilvēki runā abās valodās. Gan Flandrija, gan Valonija ir sadalīta vēl piecās provincēs.

Reģions Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
Briseles reģions Brisele 161,4 1080790
Flandrija Brisele 13522 6161600
Valonija Namīra 16844 3413978
Province Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
Rietumflandrija Brige 3125 1130040
Austrumflandrija Gente 2991 1398253
Antverpene Antverpene 2867 1682683
Limburga Haselta 2414 805786
Flāmu Brabante Lēvena 2106 1037786
Valoņu Brabante Vavra 1093 347423
Eno Monsa 3800 1283200
Ljēža Ljēža 3844 1034000
Namīra Namīra 3664 455863
Luksemburga Arlona 4443 256004

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beļģija ir konstitucionāla monarhija un federāla valsts, kuras pašreizējais vadītājs ir karalis Alberts II. Beļģijas parlamentu veido divas palātas: Pārstāvju palāta, kuras locekļus ievēl uz četriem gadiem, un Senāts jeb augšpalāta, kuras locekļus ievēl vai kooptē.[5]

1993. gadā tika mainīta Beļģijas konstitūcija, lai novērstu šķelšanos starp franciski runājošiem valoņiem un nīderlandiski runājošiem flāmiem. Neraugoties uz to, starp abām kopienām aizvien pastāv politiskas, kultūras, valodas un ekonomiskas nesaskaņas.

Beļģijas varas struktūra
Nosaukums Kompetences robežas Lēmējvara Izpildvara
Federāla valsts Visa valsts Federālais parlaments, kuru veido: Federālā valdība
Flāmu kopiena un Flāmu reģions Flāmu reģiona provinces, Briseles reģiona divvalodu kopiena, kur tās kompetencē ir tikai kopienas jautājumi Flāmu parlaments Flāmu valdība
Beļģijas franču kopiena Piecas Valonijas reģiona provinces (izņemot deviņas vāciski runājošās administratīvās vienības), kā arī 19 divvalodīgās administratīvās vienības Briseles reģionā Franču kopienas parlaments Franču kopienas valdība
Beļģijas vāciski runājošā kopiena Deviņas vāciski runājošās administratīvās vienības Beļģijas vāciski runājošās kopienas parlaments (Parlament der Deutschsprachigen Gemeinschaft) Beļģijas vāciski runājošās kopienas valdība
Valonijas reģions Valonijas provinces Valoņu parlaments Valoņu valdība
Briseles reģions 19 divvalodīgās administratīvās vienības Briseles reģionā Briseles parlaments Briseles valdība
Kopienu komisiju asamblejas (Cocom, Cocof un Vgc) Kopienu komisiju kolēģijas (Cocom, Cocof un Vgc)

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beļģijā, galvenokārt, Briselē, atrodas vairāku starptautisko organizāciju galvenās mītnes. Šeit ir arī lielākā daļa no Eiropas Savienības iestādēm un NATO galvenā pārvalde.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2007. gada sākumā aptuveni 92% no iedzīvotājiem bija Beļģijas pilsoņi, savukārt vēl 6% bija kādas Eiropas Savienības valsts pilsoņi. Aptuveni 58% no iedzīvotājiem ir flāmi, bet 31% ir valoņi. No ārvalstu pilsoņiem Beļģijā visvairāk ir itāļi (172 tūkstoši), franči (125 tūkstoši), nīderlandieši (117 tūkstoši), marokieši (80,6 tūkstoši), spāņi (42,8 tūkstoši), turki (39,4 tūkstoši) un vācieši (37,6 tūkstoši).[6][7]

Gandrīz visi Beļģijas iedzīvotāji dzīvo pilsētās (2004. gadā 97% no visiem iedzīvotājiem).[8] Apdzīvotības blīvums Beļģijā ir viens no augstākajiem Eiropā, tas ir, 342 cilvēki uz km². Iedzīvotāji vairāk koncentrējas valsts ziemeļu daļā. Dienvidos, kur ir Ardēnu kalni, iedzīvotāju blīvums ir zems.

Beļģijā ir trīs valsts valodas. Flandrijā runā flāmu valodā, Valonijā - franču valodā. Galvaspilsēta ir biligviāla, kur iedzīvotāji runā abās valodās. Trešā valsts valoda ir vācu valoda, kurā runā valsts austrumos salīdzinoši neliela iedzīvotāju grupa (apmēram 70 tūkstoši).

Vieta Pilsēta Province Iedz. Vieta Pilsēta Province Iedz.

Brisele
Brisele
Antverpene
Antverpene

1 Brisele nav 1,031,215 11 Alsta Austrumflandrija 77,790
2 Antverpene Antverpene 466,203 12 Laluvjēra Eno 77,509
3 Gente Austrumflandrija 235,143 13 Kortreika Rietumflandrija 73,777
4 Šarlruā Eno 201,550 14 Haselta Limburga 70,584
5 Ljēža Ljēža 188,907 15 Sintniklāsa Austrumflandrija 70,016
6 Brige Rietumflandrija 116,982 16 Ostende Rietumflandrija 69,115
7 Namīra Namīra 107,653 17 Turnē Eno 67,844
8 Lēvena Flāmu Brabante 91,942 18 Genka Limburga 64,095
9 Monsa Eno 91,196 19 Serēna Ljēža 61,237
10 Mehelena Antverpene 78,900 20 Rūselare Rietumflandrija 56,268


Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās Beļģijai raksturīgajās smagās rūpniecības nozarēs (ogļu ieguve un tērauda ražošana) ir novērojama lejupslīde. Tās aizstāj jaunākas rūpniecības nozares, tas ir, ķimikāliju (minerālmēslu un sodas ražošana) un elektrisko ierīču ražošana, un apkalpojošās nozares, piemēram, banku sektors un administrācija. Beļģijā divi no trim strādājošajiem nodarbināti apkalpojošā sfērā. Rietumeiropā valstis specializējušās atsevišķās mašīnbūves nozarēs. Beļģijā ražo smagās rūpniecības darbmašīnas.

Beļģijas galvaspilsēta Brisele ir valsts tirdzniecības centrs.

Beļģija ir ar visblīvāko ceļu tīklu Eiropā (4205 km /1000 km²).[9]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beļģijas kultūru var sadalīt divās daļās: ziemeļos dominē flāmu kultūra, bet dienvidos - valoņu kultūra. Rietumeiropas kultūra ir spēcīgi ietekmējusi visas valsts kultūras dzīvi.

Vieni no slavenākajiem beļģiem ir komiksu sērijas "Tintiņa piedzīvojumi" autors Žoržs Remī, rakstnieki Žoržs Simenons un Hugo Klauss, kā arī komponists-dziedātājs Žaks Brels. Beļģija ir arī dzimtene vairākiem slaveniem gleznotājiem. Slavenākais no tiem noteikti ir flāmu gleznotājs Pīters Pauls Rubenss. Arī viņa sekotāji Džeims Ensors, Pols Delvo un Renē Magrits mūsdienās ir ieguvuši pasaules slavu.

Daudzi klasiskās mūzikas komponisti ir dzimuši Briselē. Arī saksofona izgudrotājs Ādolfs Sakss ir dzimis Beļģijā. Briseles Karaliskā opera La Monnaie katru gadu piedāvā skatītājiem virkni jauniestudējumu, kur piedalās pasaules izcilākie mūziķi.

Beļģijā ir dzimis arī viens no Holivudas aktieriem Žans Klods van Damme.

Beļģija ir ļoti slavena ar šokolādi, kura ir guvusi atzinību visā pasaulē. Iecienītākie beļģu ēdieni ir ēdamgliemenes un frī kartupeļi, kuru recepte saskaņā ar leģendu ir radusies tieši Beļģijā.[5] Valstī ražo arī vairāk nekā 1000 alus šķirnes.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edijs Merkss 1973. gadā.

Populārākie sporta veidi Beļģijā ir futbols un riteņbraukšana. Beļģu riteņbraucējs Edijs Merkss piecas reizes ir uzvarējis Tour de France un ir nosaukts par visu laiku labāko riteņbraucēju.[10] Savukārt no futbolistiem viens no visu laiku labākajiem vārtsargiem bija Žans-Marī Pfafs (Jean-Marie Pfaff).[11] Beļģija kopā ar Nīderlandi bija izvirzījušas savu kandidatūru 2018. gada FIFA Pasaules kausa organizēšanai, bet šis gods tika atdots Krievijai. Abas valstis jau rīkoja 2000. gada Eiropas čempionātu futbolā. Beļģijā notika arī 1972. gada Eiropas čempionāts. Slavenākie beļģu futbola klubi ir Standard Liège, Club Brugge K.V. un R.S.C. Anderlecht.

Pasaules slavu ir ieguvušas arī tenisistes Kima Kleistersa un Žustīne Enāna. Viens no Formula 1 posmiem norisinās arī Beļģijā. Beļģijas Grand Prix notiek Spā-Frankošampā.

Vienīgās Olimpiskās spēles Beļģijā notika 1920. gadā Antverpenē. Beļģijas sportisti nav piedalījušies tikai divās mūsdienu Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kuras notika 1896. un 1904. gadā. Arī Ziemas Olimpiskajās spēlēs Beļģijas sportisti nav piedalījušies divas reizes (1960. un 1968. gadā). Pēdējās Vasaras Olimpiskajās spēlēs Beļģija ieguva divas medaļas: zeltu augstlēkšanā izcīnīja Tia Helebo (Tia Hellebaut), bet sudrabu 4x100 m stafetē ieguva Beļģijas sieviešu vieglatlētes. Pašlaik Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents ir beļģis Žaks Rogē.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdība
Vispārēja informācija
Wikiatlas
Wikimedia-Atlas: Beļģija – ģeogrāfiskās un vēstures kartes

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. People:: Belgium. CIA - The World Factbook. Atjaunināts: 2009-12-29.
  2. Belgium. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2009-10-01.
  3. Beļģija ir dalībvalsts šāds starptautiskās organizācijās: ACCT, AfDB, AsDB, Australia Group, Benelux, BIS, CCC, CE, CERN, EAPC, EBRD, EIB, EMU, ESA, EU, FAO, G-10, IAEA, IBRD, ICAO, ICC, ICRM, IDA, IDB, IEA, IFAD, IFC, IFRCS, IHO, ILO, IMF, IMO, IMSO, Intelsat, Interpol, IOC, IOM, ISO, ITU, MONUC (novērotāji), NATO, NEA, NSG, OAS (novērotāji), OECD, OPCW, OSCE, PCA, UN, UNCTAD, UNECE, UNESCO, UNHCR, UNIDO, UNMIK, UNMOGIP, UNRWA, UNTSO, UPU, WADB, WEU, WHO, WIPO, WMO, WTrO, ZC.
  4. The German-speaking Community. The German-speaking Community. Atjaunināts: 2007-05-05. The (original) version in German language (already) mentions 73,000 instead of 71,500 inhabitants.
  5. 5,0 5,1 Beļģija. Eiropas Savienības portāls. Atjaunināts: 2009-12-29.
  6. Perrin, Nicolas, UCLouvain, Study Group of Applied Demographics (Gédap) (April 2006). European Migration Network—Annual Statistical Report on migration and asylum in Belgium (Reference year 2003)—section A. 1) b) Population by citizenship & c) Third country nationals, 1 January 2004 (PDF) 5—9. Belgian Federal Government Service (ministry) of Interior—Immigration Office. Atjaunināts: 2007-05-28.
  7. De vreemde bevolking
  8. Quelques résultats des précédents recensements—Indicateurs de logement (1991) (French switchable to Dutch). Belgian Federal Government Service (ministry) of Economy—Directorate-general Statistics Belgium (© 1998/2007). Atjaunināts: 2007-05-08.
  9. Beļģija. Ceļojumubode.lv. Atjaunināts: 2009-12-29.
  10. Majendie, Matt (2005-04-18). Great, but there are greater (stm). BBC Sport. Atjaunināts: 2007-09-20. "[the Author's] top five [cyclists] of all time: 1 Eddy Merckx, 2 Bernard Hinault, 3 Lance Armstrong, 4 Miguel Indurain, 5 Jacques Anquetil"
  11. "Goalkeeping Greats" Goalkeepersaredifferent.com. Retrieved on June 29, 2008