Beatifikācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jāņa Pāvila II beatifikācija (01.05.2011.)

Beatifikācija (latīņu: beatificatio; beatus (svētlaimīgs)) ir ceremonija Romas katoļu baznīcā, kuras laikā kādu personu pasludina par svētīgu. Tā ir obligāta pirms kanonizācijas.

Ceremonija noris Svētās Mises ietvaros un pēc baznīcas likumiem tā norit Svētā Pētera bazilikā Vatikānā. Kopš 2005. gada 29. septembra beatifikācijas ceremoniju vada Kanonisko jeb Svēto lietu Kongregācijas prefekts vai kāds cits Romas pāvesta nozīmēts delegāts jaunā svētīgā izcelšanās zemē, diecēzē. Ceremonijas laikā tiek atklāts svētīgā attēls, lasīts dekrēts par jauno svētīgo un dziedāta himna "Dievs mēs tevi slavējam" (Te Deum) Bieži tiek izliktas Svētīgā relikvijas, pirms tam veicot ekshumāciju un kanonisko rekognoscēšanu. (Miruša cilvēka miesas saglabāšanās pēc Baznīcas likumiem liecina par tā svētumu.) Relikvijas vēlāk tiek ievietotas altāros. Svinīgi dievkalpojumi tiek noturēti vietējā Baznīcā.

Pasludināšana par svētīgo kā etaps ir nepieciešams tālākai personas kanonizācijai jeb pasludināšanai par svētu. Līdz 17. gadsimtam personu varēja kanonizēt bez beatifikācijas, taču 1642. gadā, pāvesta Urbāna VIII laikā šis process tika mainīts, izstrādājot un pieņemot jaunu beatifikācijas un kanonizācijas kārtību. Vienlaicīgi, sākot no šī laika beatifikācija norit Svētā Krēsla pārraudzībā. Pirmā beatifikācija pēc reformas tika veikta 1662. gadā, beatificējot Francisku no Sales, ko īstenoja pāvests Aleksandrs VII. Beatifikācijas process tika pilnveidots arī pēdējā gadsimtā, 1969. gadā pāvestam Pāvilam VI izsludinot dokumentu "Skaidrāks svētums" (Sanctitas clarior), 1983. gadā pāvestam Jānim Pāvilam II izsludinot apustulisko konstitūciju "Divinus perfectionis magister". Izmaiņas veica arī pāvests Benedikts XVI.[1] Balstoties uz Baznīcas kanoniem, beatifikācija nevar sākties agrāk nekā 5 gadus, bet kanonizācija agrāk kā 50 gadus pēc personas nāves, taču likumā tiek atrunāti arī izņēmumi procesa ātrākai uzsākšanai un lēmumu pieņem pāvests. Pasludināšana par svētīgo apliecina, ka baznīca novērtē personas dzīves izcilību, kuru uzskata par atdarināšanas vērtu.

Priekšnosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai varētu notikt beatifikācija, nepieciešams veikt vairākus beatifikācijas etapus.

  • Liecību par kandidātu un viņa dzīves izpēte. Sarakstīto darbu atbilstības katoliskās Baznīcas mācībai pārbaude. Tā tiek veikta uz vietas diecēzē, apkopota, izveidojot dokumentu arhīvu (Copia Publica) un nosūtīta uz Kanonizācijas lietu kongregāciju Vatikanā, kur kongregācija izdod speciālu dekrētu par beatifikācijas procesa uzsākšanu. Sasniedzot šo etapu, minētais beatifikācijas kandidāts tiek godināts par Dieva kalpu.
  • Kandidāta veikto varonīgo tikumu pārbaude. Kanonizācijas lietu kongregācijai izpētot arhīvu (Copia Publica), izveido jaunu dokumentu "Nostāja par dzīvi, tikumiem un svētuma reputāciju", kuru apstiprina Kanonizācijas lietu kongregācijas kardinālu komisija, pamatojoties uz kuru Romas pāvests izsludina dekrētu, kurš oficiāli apliecina personas uz beatifikāciju tikumu varonību (Decretum super heroicitate virtutum). Sasniedzot šo etapu, Dieva kalps kļūst par Godināmo.
  • Brīnuma autentiskuma pārbaude, kurš notika lūdzot kandidāta aizbildniecību.[2]

Svētīgā piemiņās diena[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar īpašu dekrētu tiek noteikta diena, kurā svētīgais tiks pieminēts vietējās diecēzes, ordeņa vai kongregācijas liturģiskajā kalendārā.

Beatifikācija ir atļauja veikt oficiālu godināšanas kultu svētīgā godam vietējā Baznīcā. Vietējās Baznīcas ticīgie lūdzas gan par svētīgo, gan lūdz viņa aizbildniecību un palīdzību. Godināšanas kults visā universālajā Baznīcā ir iespējams pēc svētīgā kanonizācijas, to oficiāli atzīstot par Baznīcas svēto, kas var tikt realizēts, ja svētīgā svētums tiek apliecināts caur vēl vienu brīnumu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]