Bedarda olings
| Bedarda olings Bassaricyon beddardi (Pocock, 1921) |
||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||
Bedarda olings (Bassaricyon beddardi) ir neliels jenotu dzimtas (Procyonidae) kinkažuveidīgs plēsējs, kas pieder olingu ģintij (Bassaricyon).
Bedarda olings dzīvo Dienvidamerikā, to var sastapt mitrajos kalnu mežos Brazīlijā, Gajānā un Venecuēlā [1] līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa. Lielākā daļa Bedarda olingu dzīvo Gajānā, pārējās teritorijās to skaits ir nenozīmīgs.[2] Bedarda olinga izplatības karti var apskatīt šeit.
Izskats un īpašības [izmainīt šo sadaļu]
Ārēji tas ir līdzīgs kuplastes olingam. Tam ir slaids ķermenis, īsas kājas, ļoti gara aste, kas ir garāka par ķermeni. Galvas forma nedaudz saplacināta, ausis nelielas, noapaļotas un novietotas plati. Ķermeņa garums ir apmēram 40 cm, aste garums 40 - 48 cm, svars apmēram 1 kg.[2]
Bedarda olings ir vientuļnieks, lai gan reizēm tos var novērot grupās līdz 6 dzīvniekiem.[3] Visu dzīvi tas pamatā pavada kokā. Pa dienu guļ koka dobumā, pa nakti dodas barības meklējumos, bet no rīta atgriežas savā migā. Tas ir visēdājs un barojas ar augļiem, nektāru, kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem.
Kā visiem olingiem Bedarda olingiem nav izteiktas pārošanās sezonas. Piedzimst tikai viens nevarīgs un akls mazulis, kas sver apmēram 55 g. Acis atveras pēc 27 dienām, māte to baro ar pienu 2 mēnešus. Bedarda olingam draud iznīcība sasitībā ar intensīvo mežu izciršanu un medībām uz olingiem.[2] Iedzīvotājiem, kas nav vietējie indiāņi, pastāv olingu tabu. Cilvēki no viņiem baidās, jo uzskata, ka naktī, kad mednieks aizmieg, olings pielavās un izsūc mednieka asinis. Tas ir liels apvainojums dzīvnieciņam, kura galvenā iztika ir augļi.[3]
