Bertolds

Bertolds vai Bertolds Skulte (latīņu: Bertoldus, vidusaugšvācu: Bertolt, vācu: Berthold, Berthold Schulte, Bertold, krievu: Бертольд, igauņu: Bertold) (miris 1198. gada 24. jūlijā) bija katoļu garīdznieks Vācijā, otrais Ikšķiles bīskaps Livonijā (1196 - 1198).

Dzīvesgājums

• Cēlies no feodāļu kalpotājiem (ministeriāļiem) ar uzvārdu Šulte vai, lejasvācu dialektā, Skulte (Schulte), kas dzīvojuši Ziemeļvācijā, Štades pilsētas tuvumā (Elbas lejtece, tagadējā Lejassaksija).
• Pirms pārcelšanās uz Latviju Bertolds bija Lokumas (Luccaburg) cisterciešu klostera abats netālu no Hanoveras. Romas kūrijai Bertolds bija pazīstams kā cisterciešu ordeņa darbinieks, par to liecina kaut vai tas, ka viņam 1188.gadā bija uzdots izšķirt Brēmenes arhibīskapa strīdus ar kanoniķiem. Pēc Lībekas Arnolda un Alberika ziņām, Bertolds par misionāru Livonijā bija it kā darbojies jau bīskapa Meinarda laikā.
• 1196. gadā, pēc Meinarda nāves, viņš kļuva par Ikšķiles bīskapu. Bertoldu par bīskapu 1196./97. gada ziemā iesvētīja Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II, un nākamajā vasarā Bertolds ieradās Livonijā, lai noskaidrotu situāciju Ikšķilē.
• Bertolds, kuru vietējie līvi sagaidīja ļoti naidīgi, nolēma izmantot varu un 1197./98. gados apbraukāja Saksiju un Vestfāliju, aicinot uz krusta kariem pret līviem. Viņš sūdzējās Brēmenes arhibīskapam par lībiešu atkrišanu no ticības, un vienojās nākamgad nosūtīt uz Livoniju karaspēku - ar pāvesta ziņu bija izsludināta grēku atlaišana visiem krustnešiem. Drošas ziņas par šiem notikumiem sniedz vienīgi Livonijas Indriķa hronika, kamēr pāvesta Celestīna III šai jautājumā veiktā dokumentācija prasa papildus pētījumus.
• 1198. gada vasarā Bertolds ieradās Līvzemē ar karaspēku un devās augšup gar Daugavu uz Mārtiņsalas pili (Holme, Holmia). Pilī bija sapulcējušies kareivīgi noskaņotie Salas novada lībieši (Dole un Salaspils), pēc īsām pārunām viņa priekšlikumi tiek noraidīti, un krustneši spiesti atgriezties Rīgā. Drīz šeit ieradās apvienotais lībiešu karaspēks, un, lai iegūtu laiku papildspēku sagaidīšanai, uzsāka miera sarunas ar krustnešiem. Abas puses noslēdza pamieru uz 3 dienām, taču tā laikā tiek nogalināti vairāki krustneši. Pamieru pārtrauca un karaspēki pie Rīgas Senākalna (mons Antiquus, mons Rige) sagatavojās cīņai. Straujais bruņinieku uzbrukums piespieda lībiešus atkāpties kauju nemaz neuzsākot, taču bīskapu zirgs ienes bēgošajā pūlī. Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts (Ymaut).
• Bertolds tika apglabāts Ikšķiles baznīcas altāra telpā, kādā no trim 1927. un 1972. gada izrakumos atsegtajām mūra kapličām. 14.gs. beigās viņu pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, Svētā Krusta altāra priekšā.

Nominālie un faktiskie valdnieki Līvzemes teritorijā (1196-1198)

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Bīskaps Bertolds pakļāvās Brēmenes arhibīskapam kā garīgajam senioram, bet viņam padotie Daugavas līvi turpināja maksāt meslus Polockas kņazam. Pēc viņa nāves Livonijas bīskaps Alberts I atbrīvojās no abu šo feodālo senioru pakļautības un tieši pakļāvās Romas pāvestam un Svētās Romas vācu impērijas ķeizaram.

Priekštecis: Meinards (1186-1196)	Ikšķiles bīskaps Bertolds (1186-1196) 1196 - 1198	Pēctecis: Alberts fon Bukshēvdens (1199-1229)
Priekštecis: Volodars no Minskas (1167-1184)	Polockas kņazs Ginvils (Jurijs) (1192 — 1199) Kņaza valdīšanas gadi nav precīzi zināmi	Pēctecis: Vladimirs Vseslavičs (1184 - 1216)
Priekštecis: Zigfrīds I (1180—1184)	Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II (1185—1190, 1192—1207)	Pēctecis: Burkhards (1207—1210) Hamburgā Valdemārs, Dānijas princis (1208—1217) Brēmenē