Binārie savienojumi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Binārie savienojumi (latīņu: binarius - divdaļīgs) ir ķīmiskie savienojumi, kas sastāv no diviem dažādiem ķīmiskajiem elementiem (piemēram, nātrija hlorīds NaCl vai ūdens H2O).

Tā kā jebkurā binārajā savienojumā viens no elementiem ir elektronegatīvāks par otru, tas tiek atspoguļots šo savienojumu nosaukumos. Vispārīgā veidā bināro savienojumu nosaukumi sastāv no diviem vārdiem - mazāk elektronegatīvā elementa nosaukuma ģenitīvā un elektronegatīvākā elementa nosaukuma (latinizētā formā) ar izskaņu -īds. Ja savienojuma molekulā ir divi elektronegatīvākā elementa atomi, pirms tā nosaukuma liek priedēkli di-, ja trīs - tri-, 4 - tetra-, 5 - penta-, 6 - heksa-, 7 - hepta, 8 - okta. Nātrijs ir mazāk elektronegatīvs par hloru, tādēļ šo elementu savienojums tiek saukts par nātrija hlorīdu. Kalcijs un ogleklis ir mazāk elektronegatīvāki par skābekli, tādēļ savienojumu CaO sauc par kalcija oksīdu (latīņu: oxygenium - skābeklis), bet savienojumu CO2 - par oglekļa dioksīdu, jo tā molekulā ir divi skābekļa atomi. Savukārt savienojums OF2 ir saucams par skābekļa difluorīdu, jo fluors ir viselektronegatīvākais elements.

Daudziem binārajiem savienojumiem pieņemts lietot triviālos nosaukumus (ūdens, amonjaks, metāns, sērūdeņradis).