Biodaudzveidības karstie punkti
Bioloģiskās daudzveidības karstie punkti ir apdraudēti bioģeogrāfiski reģioni ar ievērojamu biodaudzveidību. Biodaudzveidības karsto punktu idejas aizsācēji ir britu ekologs Normans Meijerss (Norman Myers) un Rasels Mitermeijers (Russell Mittermeier). Tā radīta 1988. gadā, lai izdalītu apdraudētas teritorijas, kuru lielās biodaudzveidības aizsardzībai būtu jābūt primārai.
Atlasīšanas metodika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Meijersa un Mitermeijera metodikas, lai kādu reģionu definētu kā biodaudzveidības karsto punktu, tam jāatbilst diviem striktiem kritērijiem: tajā sastopamas vismaz 0,5% no visām sugām jeb 1500 endēmās vaskulārās sugas un tās ir zaudējušas vismaz 70% no sākotnējās dzīves vietas.[1] Teritorijās, kurās sastopamas endēmās sugas, ir neaizvietojamas. Endēmās sugas ir tik jūtīgas, jo to izplatības areāls ir neliels un mainoties videi suga nespēj pielāgoties. Karstie punkti bieži izvietojušies tuvu cilvēku blīvi apdzīvotām teritorijām. Lielākoties tie atrodas tropiskajā klimata joslā un pārsvarā tie ir meži. Karstos punktus var apdraudēt mežu izciršana, neatbilstoša zemkopība, medības, piesārņojums, invazīvās sugas un citas cilvēku neapdomīgas darbības. Karsto punktu noteikšanai izmanto tikai vaskulāro augu un mugurkaulnieku sugas, jo par tām iegūtie dati ir vispilnīgākie. Nepietiekama informācija ir par sauszemes bezmugurkaulniekiem, kā arī zemūdens sugām.[nepieciešama atsauce]
Faktori, kas nosaka karsto punktu veidošanos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viens no svarīgākajiem biodaudzveidību ietekmējošiem apstākļiem ir klimats - saulaino stundu skaits, nokrišņi (iztvaikošanas un nokrišņu attiecība), temperatūra u.c., kā arī dzīvotņu traucējumi - (tektoniskā aktivitāte, ugunsgrēki, plūdi, antropogēna ietekme, dzīvotņu fragmentācija).
Biodaudzveidības karstie punkti galvenokārt atrodas zemajos platuma grādos, ekvatora tuvumā, aizņemot tropiskās, subtropiskās klimata joslas ar tropiskajiem lietus mežiem, savannām u.c., bet ir arī izņēmumi citās klimata joslās. Tropiskajos apgabalos jeb zemajos platuma grādos augsto sugu daudzveidību un skaitu nosaka vairāki faktori. Šie apgabali vēsturiski ir apledojuma vismazāk skartie, tātad arī ledus laikmetā tajos ir saglabājušās dzīves vietas vai dzīvotnes dažādām sugām, iespējams, fragmentētas, tā vēl pastiprinot sugu dažādības veidošanos tuvu esošās teritorijās. Arī mūsdienās šie reģioni nodrošina dzīvotnes lielam sugu skaitam gan pieejamās daudzveidīgās barības, gan temperatūras dēļ (piemēram, sugām, kuras ir jūtīgas pret temperatūru svārstībām lielā amplitūdā vai kurām nepieciešamas augstas temperatūras to vielmaiņas optimumam), kā arī diezgan kompleksa struktūra, kas attīstījusies ilgā laika periodā un turpina to darīt. Klimats un regulāri traucējumi meža ugunsgrēku, plūdu un vētru ir ļoti svarīgs virzītājspēks sugu attīstībai un nomaiņai sukcesijas ceļā, veidojot jaunas paaudzes, audzes, sugas.
Biodaudzveidības karstie punkti, kuri izveidojušies augstākos platuma grādos, veidojušies galvenokārt vēsturiski vai traucējumu rezultātā (hotspots – arī reģioni ar augstu vulkānisko aktivitāti). Citi iemesli, kādēļ sugas ir izplatītākas citos platuma grādos ir piemērotība zemākām temperatūrām vai īpašas specializācijas vai adaptācijas trūkums.[2]
Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šobrīd tiek izšķirti apmēram 25 biodaudzveidības karstie punkti, kuri kopumā aizņem 1,32% Zemes virsmas.[2] Pēc Meijersa un Mitermeijera metodikas pasaulē ir izdalāmas vismaz 25 teritorijas un vēl deviņas, kas kandidē uz šādu statusu. Šajās vietās atrodami gandrīz 60% pasaules augu, putnu, zīdītāju, rāpuļu, abinieku sugas, kuru sastāvā liels skaits endēmo sugu. 15 no 25 biodaudzveidības karstajiem punktiem ir sastopamas vismaz 2500 endēmas augu sugas, un 10 no tām - vismaz 5000 augu sugu. [nepieciešama atsauce] Putnu, augu, zīdītāju, abinieku un kukaiņu biodaudzveidības karstie punkti mēdz savstarpēji pārklāties reti – piemēram, Āfrikā; biežāka pārklāšanās intensitāte novērojama Centrālamerikā,[2] Biodaudzveidībā bezmugurkaulnieki, kuri lielākoties ir nesistematizēti, netiek ņemti vērā, bet tie, iespējams, sastāda 95% no visām sugām. Tropiskajos mežos atrodas 15 karstie punkti, Vidusjūras reģionā - 2, uz salām - 9. 16 karstie punkti atrodami tropos, tātad attīstības valstīs, kur apdraudējums ir vislielākais un aizsardzības iespējas viszemākās.[nepieciešama atsauce] 11 karstie punkti ir jau zaudējuši 90% sugu, un 3 no tiem zaudējuši 95%. [nepieciešama atsauce] Kopumā visi 34 (25+9) karstie punkti vēsturiski ir aizņēmuši 15,7% sauszemes teritoriju, bet mūsdienās to platība ir samazinājusies līdz 2,3%.[nepieciešama atsauce]
Globālas sistēmas biodaudzveidības aizsardzībai nav, taču virkne organizāciju ir izveidojušas savus aizsargājamo biodaudzveidības karsto punktu sarakstus:
- Kritisko ekosistēmu partnerattiecību fonds nodrošina finansiālu atbalstu īpaši apdraudētu teritoriju aizsardzībai.
- Pasaules Dabas fonds ir izveidojis 200 īpaši aizsargājamu ekoreģionu sarakstu.
- Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība "BirdLife International" ir izveidojusi endēmisko putnu teritoriju tīklu - teritorijas, kurās sastopamas vismaz 2 sugas, kuru vairošanās un izplatības areāls ir ierobežots. Šīs teritorijas lielākoties koncentrējas tropiskajos reģionos, kā arī to sugu bagātība pieaug līdz ar teritorijas platību (neatkarīgi no tā, vai teritorija ir kontinentāla vai sala). Kopējā šo teritoriju platība ir 6,5 miljoni m2, tas nozīmē, ka, aizsargājot 4,5% Zemes teritoriju, tiktu pasargātas 70% apdraudēto putnu sugu.[3]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc atveidošanas principiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Ziemeļu un Centrālamerika
- Kalifornijas floras reģions •8•
- Karību salas •3•
- Madrean priežu-ozolu mežienes •26•
- Vidusamerika •2•
- Atlantijas mežs •4•
- Cerrado •6•
- Čīles lietus meži-Valdivijas mūžameži •7•
- Tumbes-Chocó-Magdalena •5•
- Andu kalnu tropiskās teritorijas •1•
- Kaukāzs •15•
- Irano-Anatolijas reģions •30•
- Vidusjūras reģions •14•
- Centrālāzijas kalnu reģions •31•
- Kāpzemes floras reģions •12•
- Austrumāfrikas piekrastes meži •10•
- ''Afromontane'' austrumu apgabals •28•
- Gvinejas meži Rietumāfrikā •11•
- Āfrikas rags •29•
- Madagaskara un Indijas okeāna salas •9•
- Maputaland-Pondoland-Albany •27•
- Succulent Karoo •13•
- Himalaju kalnu austrumu daļa, Indija •32•
- Indo-Birma, Indija un Mjanma •19•
- Western Ghats, Indija•21•
Dienvidaustrumāzija un Āzijas-Okeānijas reģions
- Vjetnama •19•
- Melanēzijas salas austrumi •34•
- Jaunkaledonija •23•
- Jaunzēlande •24•
- Filipīnas •18•
- Polinēzija-Mikronēzija •25•
- Dienvidrietumu Austrālija •22•
- Sundaland •16•
- Wallacea •17•
- Japāna •33•
- Dienvidrietumu Ķīnas kalni •20•
Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tomēr citi nozares speciālisti norāda, ka karsto punktu izvēlē ir arī savi trūkumi, jo šobrīd izvēlētie (25+9) karstie punkti:
- Pienācīgi nereprezentē citus sugu bagātības kritērijus (piem., kopējo sugu bagātību vai apdraudēto sugu bagātību);
- Pienācīgi nereprezentē citus taksonus, izņemot vaskulāros augus (piem. mugurkaulniekus vai sēnes);
- Neaizsargā mazāka izmēra karstos punktus;
- Neveido pamatu zemes lietojuma maiņai. Biodaudzveidības karstie punkti reprezentē reģionus, kas ir piedzīvojuši ievērojamu biotopu izzušanu, taču tas nenozīmē, ka šajos reģionos tā ir pastāvīga. No otras puses, reģioni, kuri ir salīdzinoši neskarti (piem. Amazones baseins), ir piedzīvojuši salīdzinoši maz zemes zudumu, bet šobrīd paātrināti zaudē dzīvotnes.
- Neaizsargā ekosistēmu pakalpojumus;
- Neņem vērā filoģenētisko daudzveidību.[4]
Nesen citās publikācijās ir norādīts, ka biodaudzveidības karstie punkti (un daudzi citi priortārie reģioni) neietver izmaksu jēdzienu.[5] Biodaudzveidības karsto punktu mērķis nav vienkārši identificēt reģionus, kuros pastāv augsta bioloģiskā daudzveidība, bet gan noteikt prioritātes dabas aizsardzības tēriņiem. Identificētie reģioni aptver gan attīstītās valstis (piemēram, Kalifornijas floras reģions), gan jaunattīstības valstis (piemēram, Madagaskara). Zemes cena šo reģionu vidū visdrīzāk ir atšķirīga par kārtu vai pat vairāk, bet, nosakot biodaudzveidības karstos punktus, šis starpības nozīme sugu aizsardzībā nav ņemta vērā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Russell A. Mittermeier, Norman Myers and Cristina Goettsch Mittermeier, Hotspots: Earth's Biologically Richest and Most Endangered Terrestrial Ecoregions, Conservation International, 2000 ISBN 978-968-6397-58-1
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Cox C. B., Moore P.D.,2005. Biogeography . An ecological and evolutionary approach. Seventh edition, Blackwell Publishing, Oxford
- ↑ Lomolino M.V., Riddle B.R., Brown J.H., 2006. Biogeography. Third edition. Sinauer Associates, Inc. Publishers, Sunderland, Massachusetts
- ↑ Kareiva, P. and M. Marvier (2003) Conserving Biodiversity Coldspots, American Scientist, 91, 344-351.
- ↑ Possingham, H. and K. Wilson (2005) Turning up the heat on hotspots, Nature, 436, 919-920
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
https://web.archive.org/web/20080828100933/http://www.biodiversityhotspots.org/ (angliski)