Biruta Baumane

Vikipēdijas lapa
Biruta Baumane
Dzimusi 1922. gada 6. jūnijā
Jelgavas apriņķis, Tērvetes pagasts, Karogs: Latvija Latvija
(tagad Dobeles novads)
Mirusi 2017. gada 21. janvārī (94 gadu vecumā)
Nozares glezniecība
Mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā
Atbalstītāji Romans Suta, Valdemārs Tone, Vilhelms Purvītis

Biruta Baumane (dzimusi Frīdberga 1922. gada 6. jūnijā, mirusi 2017. gada 21. janvārī[1]) bija latviešu gleznotāja, viena no nozīmīgākajām savas paaudzes latviešu gleznotājām.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi Kalnamuižā, Tērvetes skolā, skolotāju ģimenē. No 1941. gada studēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, kurā beigusi Glezniecības nodaļu 1948. gadā. 1951. gadā apprecējās ar tēlnieku Kārli Baumani. Meita Laine Kainaize arī ir gleznotāja.

No 1959. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre, kurā atkārtoti bijusi valdes locekle. 1986. gadā kļuvusi par Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieci. Piedalījusies televīzijas un radio raidījumos, kinofilmās, kā arī publicējusi rakstus periodikā. 1976. gadā ieguvusi Latvijas PSR Mākslinieku savienības diplomu par gada labāko jaunrades sniegumu.[2]

Mākslinieciskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no nozīmīgākajām savas paaudzes latviešu gleznotājām, kas strādājusi visos glezniecības žanros. Darbiem raksturīga stabila kompozīcija, spēcīgs zīmējums, kolorīts, kas ir sakņots latviskā ainavā un tautas mentalitātē. Gleznas atrodas daudzu valstu muzejos un privātkolekcijās.[2]

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā personālizstāde — 1956. gadā. Nozīmīgākās personālizstādes ir noritējušas Rīgā (1966, 1976, 1985), Liepājā (1967), Maskavā (1968, 1984).

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par godu B. Baumanes simtgadei 2022. gada 15. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sarīkota viņas darbu izstāde "Mīla un dzīve. Biruta Baumane".[3]

2022. gada 14. decembrī Rīgas dome nolēma mākslinieces vārdā nosaukt Valentīna Pikuļa aleju un taku, turpinot okupācijas seku novēršanu Latvijā un Rīgā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Arhivēta kopija». Skatīts: 2017. gada 22. janvārī.
  2. 2,0 2,1 Red.Vilsons A. Maksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga:Latvijas encikopēdija, 1995. 48.lpp.
  3. Baiba Kušķe. «Gleznotājas Birutas Baumanes simtgadi atzīmēs ar izstādi «Mīla un dzīve»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-01-07.
  4. «Rīgas dome vienojas mainīt Brantkalna, Pikuļa, Staraja Rusas un Keldiša ielas nosaukumus». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2023-01-07.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]