Brandenburgas Vilhelms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Brandenburgas Vilhelms
Wilhelm von Brandenburg
Brandenburgas Vilhelms
Personīgā informācija
Dzimis 1498. gada 30. jūnijā
Ansbaha
Miris 1563. gada 4. februārī (64 gadi)
Rīgas brīvpilsēta
Brandenburgas Vilhelma attēls un lielais ģerbonis uz 1559. gadā Rīgā kalta dāldera. Apliecošais uzraksts :GVILHELMVS*D*G*ARCI EPISCPOPVS RIGEN (Vilhelms Rīgas arhibīskaps)

Brandenburgas Vilhelms vai Brandenburgas markgrāfs Vilhelms (vācu: Wilhelm von Brandenburg, latīņu: Guilhelmus Marchio Brandenburgiensis; 14981563) bija pēdējais katoļu Rīgas arhibīskaps (1539 - 1563. gada 4. februārī) pirms reformācijas sākuma. Uz Livonijas ordeņa vājuma rēķina mēģināja palielināt savu politisko ietekmi un paplašināt Rīgas arhibīskapijas teritoriju. Viņa nepiepildītais sapnis bija kļūt par pirmo visas Livonijas hercogu, tāpat kā viņa brālis Albrehts I kļuva par pirmo Prūsijas hercogu Polijas-Lietuvas protektorātā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1498. gadā dzimis Ansbahā (Vācijā) kā viens no 17 bērniem Brandenburgas-Ansbahas markgrāfa Frīdriha II ģimenē, kas piederēja Hohencollernu dinastijai. Viņa māte Sofija bija Polijas karaļa Kazimira IV meita.
  • 1516.-1519. gadā viņš studēja Ingolštates universitātē.
  • 1520. gadā iestājās Vācu ordenī, bijis Maincas un Ķelnes domkungs.
  • 1529. gadā ievēlēts par Rīgas arhibīskapa koadjuktoru, no 1530. gada uzturējies savā rezidencē Raunas pilī.
  • 1539. gadā kļuva par Rīgas arhibīskapu, tajā pašā laikā viņa brālis Albrehts I kļuva par pirmo Prūsijas hercogistes valdnieku. Arhibīskapa galvenās rezidences bija Kokneses pils un Rīgas Doms. Viņš karoja pret Sāmsalas-Vīkas bīskapu, okupēja visu Vīku un ieņēma Lodes, Leales un Hāpsalas pilis.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronika:

RussowChronicle.jpg

"1556.gada vasarā izcēlās kaŗš starp Rīgas virsbiskapu Vilhelmu Brandenburgu un mestri (Gālenu), kuŗš bija dabūjis zināt, ka virsbiskaps vedis sarunas ar landmāršalu Kasparu Minsteri par Livonijas atdošanu zem Polijas ķēniņa apsardzības. Tā kā mestris lielā vecuma dēļ nevarēja piedalīties kaŗa gājienā, tad par kaŗa vadoni iecēla mestŗa palīgu Vilhelmu Firstenbergu.

Kad landmāršals Kaspars Minsters redzēja, ka ordenis ķeras nopietni pie lietas, viņš aizbēga uz Poliju un rakstiski mēģināja pierādīt savu nevainību. Virsbiskapu un viņa palīgu hercogu Kristaforu Meklenburgu ielenca Kokneses pilī un sagūstīja. Hercogu attaisnoja un nosūtīja uz Vāciju, bet virsbiskapu ieslodzīja cietumā Smiltenē, kur viņu turēja veselu gadu. Šis apstāklis pamudināja Polijas ķēniņu Sigismundu Augustu, virsbiskapa tēvoci, Brandenburgas markgrafu un Prūsijas hercogu Albertu, virsbiskapa brāli, uzsākt kaŗu ar ordeni, lai atsvabinātu virsbiskapu no cietuma.

Ziņa par gaidāmo kaŗu ļoti uztrauca Livonijas iedzīvotājus, jo tapa teikts, ka virsbiskaps un viņa brālis Prūsijas hercogs varot nejauši ierasties ar daudziem kuģiem un izdarīt uzbrukumu. Tādēļ laida ziņu pēc ziņas muižniekiem nekavējoši pēc muižu skaita apbruņot kareivjus un sūtīt viņus sargāt ostas un krastus. No kaŗa atradušiem muižniekiem nebija ne kareivju, ne ieroču pēc muižu skaita. Tādēļ visā ātrumā tapa bruņoti nevācu zirgu puiši, veci “sešvērdiņu” kalpi, nederīgi tapuši dzeršanas dēļ un apprecējušies, kuŗi savā dzīvē varbūt reizi bija ar bisi rīkojušies. Pirms vilkt sarūsējušās bruņas mugurā, viņi vēl pamatīgi piedzērās. Tādā stāvoklī sēdās viņi zirgos, lai dotos uz kaŗalauku. Ne ostās, ne jūŗmalā nebija neviena ienaidnieka. Iztukšojuši provianta vāģus un alus mucas, viņi atgriezās mājās kā varoņi.

Livonijas pilsētu iedzīvotājiem arī bija maz jēgas no kaŗa gaitām, tā ka bija jāņem palīgā landsknechti, bet bundziniekus bija gŗūti sameklēt. Ja gadījās atrast bundzinieku, tad arī pie kaŗa gaitām nepieradušie amatnieki pievienojās viņam un teicās labākie kareivji esot. Vispār sakot, ļaudis tā bija atraduši no kaŗa, ka izdzirduši bungu troksni, viņi atstāja ēdienu, pat dievkalpošanu, un skrēja uz tirgus laukumu skatīties landsknechtos. Tik neparasta lieta toreiz bija kaŗš. Rudenī ieradās no Vācijas daudzi jātnieki un kājnieki palīgā ordenim un pilsētām. Muižnieki arī apgādājās ar labiem algotiem kareivjiem. Tāds salasīts kaŗaspēks devās Bauskas virzienā uz robežām, (pretīm Polijas ķēniņam un Prūsijas hercogam.

Pēc vesela gada nostāvēšanas nometnēs, abas puses samierināja Romas ķeizars Ferdinands. Uz Pasvaldes līguma pamata mestris samaksāja Polijas ķēniņam kaŗa izdevumus 60.000 dāldeŗu, atsvabināja no cietuma virsbiskapu, ieceldams viņu agrākā godā un atdeva viņam visas atņemtās pilsētas, cietokšņus un pilis. Tas bija 1557.gadā, kad nomira arī mestris Galens. Valdīja viņš 6 gadus.

Uzskats, it kā kaŗš būtu izcēlies tādēļ, ka virsbiskaps nav gribējis pieņemt Lutera mācību, nav pareizs, jo virsbiskaps sprediķoja Lutera garā un bija viņa piekritējs, tāpat kā mestris un visi ordeņkungi. Tāpat nav arī taisnība, ka pa miera sarunu laiku Pasvaldē Livonijas kārtas būtu vedušas sarunas par padošanos Polijas ķēniņam. Tikai vēlāk, kad krievi bija Livoniju gandrīz jau uzvarējuši un no Romas ķeizara palīdzības nebija, padevās daži Dānijas, daži Polijas, daži Zviedrijas ķēniņam".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]



Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Reliģiskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Tomass Šēnings
Rīgas arhibīskaps
15391563
Pēctecis:
nav