Bronzas laikmets

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība bronzas laikmetā (ap 500. gadu p.m.ē.). Baltu valodu areāls iezīmēts gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.

Bronzas laikmets ir civilizācijas attīstības periods ap 1500.-6. gs. pr. Kr., kurā cilvēki iemācījās veidot vara un alvas sakausējumu - bronzu. Bronzas laikmets ir viens no trim lielajiem aizvēstures periodiem, kas lielākajā daļā pasaules sekoja tūlīt pēc neolīta. No bronzas pamatā gatavoja darbarīkus un ieročus, lai gan ir atrasti arī rituālie priekšmeti.

Pāreja no bronzas laikmeta uz sekojošo dzelzs laikmetu notika pakāpeniski, piemēram, Latvijā par šīs pārejas noslēgumu pieņem 1. gadu p.m.ē. Bronzas laikmetā akmens laikmeta Auklas keramikas kultūras izplatības areāla Baltijas daļā pakāpeniski izveidojās atšķirīgas baltu (dienvidos) un somugru (ziemeļos) arheoloģiskās kultūras, kas Latvijas teritorijā intensīvi mijiedarbojās.

Bronzas laikmeta tehnoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmeta galvenā pazīme ir metalurģijas (vara un bronzas apstrādes) apgūšana. Tas bija milzīgs apvērsums cilvēku zināšanās, darba un dzīves organizācijā. Metalurģija civilizācijas vēsturē uzskatāma arī par pirmo uz zināšanām balstītu tehnoloģiju. Kopumā šī tehnoloģija bija arī integrēts daudzu inovāciju komplekss, atšķirībā no atsevišķiem, daļējiem to vai citu darbarīku un sadzīvē izmantojamo priekšmetu uzlabojumiem iepriekš.

Vara un bronzas metalurģijas un liešanas tehnoloģijas apgūšana ļāva izgatavot daudz sarežģītākus, diferencētākus un efektīvākus darbarīkus un ieročus. Bronzas un vara tehnoloģijas attīstība tādēļ bija viens no galvenajiem Neolīta revolūciju veicinošiem faktoriem. Kausēšanas un liešanas tehnoloģijas apgūšanu atviegloja tas, ka praksē jau pastāvēja krāsnis māla apdedzināšanai, kas arī uzskatāms par nozīmīgu inovāciju un, kuras nedaudz pilnveidojot, varēja piemērot metalurģijas prasībām.

Bronza ne tikai aizstāja agrākos darbarīku, ieroču un ceremoniālo priekšmetu izgatavošanas materiālus, - no tās varēja izgatavot daudzas tādas lietas, kas nebija iespējams no akmens laikmeta materiāliem. Eiropā Bronzas laikmets aizsākās ap 2000.g. p.m.ē. un beidzās ap 700.g. p.m.ē. Vidējos Austrumos tas sākās daudz ātrāk - ap 5000.g. p.m.ē.

Vara rūdas bija pieejamas dažādās Vidējo Austrumu un Eiropas vietās. Piemēram, rūdas iegulas pie Rudna Glava Serbijā tika izmantotas jau kopš 4500.g. p.m.ē. Šahtas šeit sasniedza 20m dziļumu. Turklāt vara rūdas slāņi mijās ar malahīta dzīslām. Lielas vara rūdas atradnes bija Kiprā, kuras nosaukums arī cēlies no grieķu vārda varš.

Taču vara pielietošanai bija arī savi trūkumi. Attiecīgo rūdu iegulas dabā atrodamas daudz retāk, nekā akmens, kas ir pieejams gandrīz visur. Varu gan varēja viegli kalt pat nesakarsētu, bet arī tas īstenībā bija trūkums, jo darbarīku un ieroču virsmas tad bija pārāk mīkstas un to efektīva izmantošana tādēļ bija visai ierobežota. Tomēr drīz vien arī šī tehnoloģija tika pilnveidota, metalurģiskajā procesā varam piejaucot ap 10 procentu alvas un rezultātā iegūstot bronzu. Tādējādi tika būtiski atvieglots arī pats metāla liešanas process, jo bronzas sakausējums ir plastiskāks (labāka viskozitāte).

Bronzas priekšmeti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmetā izgatavots bronzas vairogs. Atrasts Lielbritānijā

Galvenais uzlabotās tehnoloģijas ieguvums bija tas, ka no bronzas izgatavotie priekšmeti bija daudz cietāki un izturīgāki nekā no vara. Tai pat laikā bronzas priekšmetu galvenās priekšrocība slēpās ne tik daudz cietumā un izturībā — mūsdienu eksperimenti parādījuši, ka šinī ziņā no bronzas izgatavotas virsmas īpašības sevišķi neatšķiras no krama virsmām. Izšķirošā bronzas tehnoloģijas priekšrocība bija iespējā izgatavot diferencētus, specializētus un samērā precīzas konfigurācijas priekšmetus. Kļuva iespējams izstrādāt asas un smailas priekšmetu formas, kas ir izšķirošs apstāklis darbarīku un ieroču izgatavošanā. Turklāt, nodeldētos asmeņus varēja viegli uzasināt un tie atkal kalpoja tāpat kā jauni. Tādējādi bronzas tehnoloģija, runājot mūsdienu terminoloģijā, pēc savas būtības izrādījās ļoti inovatīva, jo tā pavēra ceļu neskaitāmām inovācijām visdažādākajās dzīves jomās un tām masveidā uzkrājoties, vienai otru papildinot, nodrošināja tik strauju cilvēces attīstību un tās iespēju paplašināšanos, kāds iepriekšējā akmens laikmetā bija neiedomājams.

Bronzas tehnoloģiskā apvērsuma sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālās sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas tehnoloģiskā apvērsuma efekts bija tik nozīmīgs, ka tas izraisīja Neolīta revolūciju un kvalitatīvas, dziļas izmaiņas sabiedrības dzīves pamatos. Cilvēka darbs kļuva tik ražīgs, ka Eiropā strauji sāka pieaugt iedzīvotāju skaits, aktivizējās migrācija, sākās arī sabiedrības noslāņošanās. Par to liecina daudzas senās kapu vietas. Ja kapu vietās, kur apglabāti nabadzīgāki iedzīvotāji, veicot arheoloģiskos izrakumus, atrodami pārsvarā māla vai akmens (krama) priekšmeti, tad bagātnieku kapu vietās netrūkst bronzas, sudraba un zelta izstrādājumu.

Ekonomiskās sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmeta ieroči. Atrasti Rumānijā

Vara un vēl jo vairāk alvas rūdu iegulu vietas gan Āzijā, gan Eiropā ir samērā retas. Tādēļ bronzas tehnoloģija veicināja plašu tirdzniecības attīstību ar bronzas izstrādājumiem. Bronzas rūdu atradnes, bronzas metalurģijas un amatniecības centri, tirdzniecības vietas un ceļi kļuva par stratēģiski svarīgiem objektiem, kas veicināja cīņu par kontroli pār tiem. Tas, kura rīcībā bija šādi objekti, ieguva milzīgu ekonomisko potenciālu, militāro spēku un politisko ietekmi.

Tomēr, pateicoties plašai tirdzniecībai, bronza kļuva pieejama arī tām sabiedrībām, kuru rīcībā nebija vara un alvas rūdas, piemēram, Skandināvijā. Skandināvijā bronza un tās izstrādājumi tika importēti lielā skaitā, iespējams, apmaiņā pret dzintaru, kas bija plaši iecienīts visur Eiropā un Āzijā.

Pateicoties starpniecībai un tirdzniecībai ar bronzas un citiem izstrādājumiem uzplauka Baktrija - sena irāņu izcelsmes cilšu apdzīvota valsts starp Hindukuša kalniem un Amudarjas upi. Tās teritorija daļēji aptvēra triju mūsdienu valstu — Afganistānas, Uzbekistānas un Tadžikistānas zemes. Baktrija bija Mezopotāmijas, Ēģiptes, Indas ielejas un Ķīnas seno civilizāciju laikabiedrs. Neskatoties uz ne visai labvēlīgo Baktrijas atrašanās vietu - tuksnešu un stepju reģionā - caur šo reģionu gāja svarīgs tirdzniecības maršruts, kas savienoja Eiropu un Āziju un ielika pamatu vēlākajam slavenajam Zīda ceļam.

Arī citās Bronzas laikmeta pilsētās attīstījās amatniecība un amatnieku darbs kļuva arvien profesionālāks, izgatavojamie priekšmeti kvalitatīvāki, estētiskāki un to pielietošana efektīvāka.

Tai pat laikā bronzas tehnoloģijas pielietošanai bija arī negatīvi rezultāti. Daudzos antīko civilizāciju apdzīvotos reģionos palielinājās zemes ekspluatācija. Pieauga augsnes erozija. Piemēram, Kiprā, mežu izciršanas un intensīvas zemes apstrādes rezultātā plānā, jūtīgā augsne uz pauguru nogāzēm tika gandrīz pilnībā iznīcināta vēl agrīnā Bronzas laikmetā. Ūdens, kas lietus laikā plūda no atkailinātajām nogāzēm, nesa līdzi sedimentu - kalnu iežu nogulas - kas piesārņoja kādreiz bagāto ieleju augsni. Rezultātā lauksaimniecības produktivitāte šeit strauji kritās. Tādējādi izrādījās, ka bronzas tehnoloģija (kā daudzas citas senas un mūsdienu tehnoloģijas), ir kā abpusēji griezīgs zobens — tās sniegtās iespējas, nekontrolēti izmantotas, var pārvērsties neatgriežamos zaudējumos.

Bronzas laikmeta tehnoloģija būtiski izmainīja arī militāro stratēģiju un taktiku. Parādījās pilnīgi jauni ieroču veidi, piemēram, zobens, kas bija viens no efektīvākajiem kaujas ieročiem daudzu gadsimtu laikā. Rezultātā kari kļuva daudz asiņaināki, bojāgājušo skaits krasi pieauga.

Bronzas laikmets Latvijā (1500.-1. g. pr. Kr.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar violetu krāsu iezīmēts ģeogrāfiskais areāls, kura robežās atrastās agrīnā bronzas laikmeta (ap 1500-1000 g. pr. Kr.) arheoloģiskās kultūras tiek saistītas ar hipotētisko Baltu-slāvu pirmvalodā runājošo cilšu izplatību. Sosņicas kultūra Daugavas un Dņepras augštecē tiek saistīta ar baltu (letgaļu, lietuvju, prūšu u.c.) valodās runājošo izplatību šajā laikmetā. Sarkanie punkti apzīmē arhaiskos slāvu hidronīmus Pripetes upes baseinā.

Agro metālu periodā - jau 2.-1. g. t. pr. Kr. mijā etnisko procesu gaitā bija konsolidējušās kā baltu, tā somu etniskās grupas ar katrai raksturīgiem kultūras pieminekļiem. Šo pieminekļu izplatība, tāpat baltiem raksturīgās švīkātās keramikas un somiem tipiskās tekstilās keramikas atradumu vietas Latvijas teritorijā labi iezīmē abu šo etnisko grupu saskarsmes zonu. Kurzemē tā ir Ventas-Abavas līnija, kas iet apmēram uz Lapmežciemu pie Rīgas līča. Vidzemē šī josla sākas pie jūras ap Pēterupes ieteku, tad gar Vidzemes augstienes dienvidu daļu iet virzienā uz Lubāna ezera dienvidiem. Tālāk austrumu virzienā šo joslu noteikt nevar, jo trūkst pētījumu. [1]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Graudonis J. Agro metālu periods 1500.-1.g.pr.Kr. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 183. lpp.