Bruņojuma kontrole

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nagasaki atombumbas sēnes mākonis 1945.gadā

Bruņojuma kontrole visbiežāk attiecās uz masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās ierobežošanu. Šo ierobežošanu valstis cenšās veikt parakstot līgumus un vienošanos, dibinot starptautiskas organizācijās un caur divpusēju sadarbību. Mūsdienās ir arī ļoti svarīgi veikt bruņojuma kontroli, lai ierobežotu iespēju, ka nevalstiskas grupas neizmantotu masu iznīcināšanas ieročus terorismam.

Mūsdienās viens no svarīgākajiem jautājumiem aizsardzības un drošības jomā ir masu iznīcināšanas ieroču (MII) neizplatīšana. Nav grūti saprast, kāpēc tas ir populārs — būtībā par šo jautājumu vairums valstu spēj vienoties, un visas valstis atzīst, ka baidās no sekām, kas var rasties, ja MII nonāk ienaidnieka vai naidīgas valsts rokās. Neviena valsts vai politiķis nevēlas, lai citi valstiski vai nevalstiski dalībnieki izplatītu MII. Protams, tas, ko valsts vēlas darīt pati savā teritorijā, ir cits jautājums, kas raisa diskusijas. Pretēji parastā tipa ieročiem sekas, kādas rada speciālie ieroču veidi, tādi kā kodolieroči, ķīmiskie, bioloģiskie un radioloģiskie ieroči, ir bezgalīgas un grūti paredzamas. MII var iznīcināt ekoloģiskās sistēmas, kuras neierobežo valstu robežas. MII nereti ir grūti transportējami un pārvietošanas laikā rada draudus. MII attīstīšanā vairumā gadījumu tiek iesaistīti vairāku valstu resursi — tikai dažām valstīm ir iedarbīgu MII izstrādei vajadzīgā infrastruktūra, kā arī finanšu un cilvēku resursi, tāpēc teorētiski cieša sadarbība ar MII saistītu tehnoloģiju jomā var aizkavēt jaunu MII izplatīšanu. Pārrobežu sadarbība var ierobežot nelegālas tirgošanās ar MII un ar MII saistītu tehnoloģiju izplatību.

MII neizplatīšana gadiem ilgi ir bijusi ANO un ar to saistītu organizāciju dienas kārtības jautājums, un pēdējā laikā arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO) un Eiropas Savienībai (ES) un citas organizācijas ir sākušas skatīt šo jautājumu. Starptautiskās organizācijas ir pārņēmušas cīņu ar šo problēmu, jo MII kontrole ir starptautiska problēma. Pateicoties pieaugošajām raizēm par terorismu, kodolieroču, ķīmisko, bioloģisko un radioloģisko ieroču izstrāde, tirdzniecība un izmantošana ir visu valdību un starptautisko organizāciju prioritāte. Šī problēma nekad netiks pilnībā atrisināta, jo valdības un politikas nostādnes, kā arī vardarbīgu nevalstisko dalībnieku nodomi var mainīties jebkurā brīdī. Vienas valsts pasākumiem cīņā pret MII izplatīšanu ir maza nozīme, ja tās kaimiņvalstis turpina izplatīt šādus ieročus. Starptautiskas organizācijas rada ideālas iespējas pārrunāt MII problēmu, jo tai ir starptautisks un ilgtermiņa raksturs. Pret ieroču neizplatīšanu vērsti pasākumi pasaules mērogā ir vienīgie, kas var izrādīties efektīvi cīņā pret šiem draudiem, kas apdraud visu pasauli.

Latvijas dalība bruņojuma kontroles līgumos ir plaša.

Līgumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie līgumi masu iznīcināšanas ieroču bruņojuma kontrolē un Latvijas pievienošanās gadi ir:

Kodolieroču neizplatīšanas līgums 1992.g.

Konvencija par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu 1997.g.

Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu 1996.g.

Vispārējais līgums par kodolizmēģinājumu aizliegšanu 1996.g.‎

Nolīgums par garantiju piemērošanu saskaņā ar Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu 1993.g.

Organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienoto Nāciju Organizācija

Atbruņošanās konference

Starptautiskā atomenerģijas aģentūra