Latvijas Bruņoto vilcienu pulks

Vikipēdijas lapa
Bruņoto vilcienu pulka krūšu zīme

Latvijas Bruņoto vilcienu pulks bija Latvijas armijas bruņuvilcienu sakopojums, kura štābs atradās Rīgā.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada jūlijā Latvijas Bruņoto spēku rīcībā bija divi bruņuvilcieni. Pirmais bija uzbūvēts Šķirotavas stacijas darbnīcās Padomju Latvijas armijas vajadzībām un iegūts kā kara trofeja no krievu baltgvardu Virgoļiča korpusa. Otrais bija būvēts Krustpils dzelzceļa darbnīcās un pēc pirmās uzvaras pār Sarkanās armijas bruņuvilcienu "Buržuāzijas iznicinātājs" (Истребитель Буржуазии) nosaukts par "Komunistu iznicinātāju". Bermontiādes kauju laikā uzbūvēja vēl divus bruņuvilcienus (Zīlānu stacijas depo darbnīcās Latgales kaujām, bruņuvilcienu "Kalpaks" Liepājas aizsardzībai). Jelgavas atbrīvošanas kauju laikā bermontiešiem atņemto vilcienu pārbūvēja, izmantojot vilciena "Kalpaks" aprīkojumu. 1919. gada beigās Latvijas armijas rīcībā bija četri platsliežu dzelzceļa bruņuvilcieni, kas visi 1920. gada ziemā piedalījās Latgales atbrīvošanas operācijās. Piektais bija Liepājā būvētais šaursliežu dzelzceļa bruņuvilciens "Pīkols" Lejaskurzemes apgabala aizsardzībai.

1939. gada 1. septembrī pulkā bija minētie četri bruņuvilcieni ar 14 piecu dažādu sistēmu lielgabaliem, 28 virsniekiem, 206 instruktoriem un kareivjiem, 9 brīva līguma darbiniekiem.[1] Gandrīz visu tā pastāvēšanas laiku to komandēja pulkvedis, vēlāk ģenerālis Jānis Lavenieks.

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas 2. bruņuvilciena grozāmais tornis
Latvijas armijas 1. bruņuvilciena apkalpe
Bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919)
Latvijas armijas bruņuvilciens "Kalpaks" Liepājā 1919. gada novembrī.
  • 1. bruņotais vilciens bija uzbūvēts no 1919. gada janvāra līdz 21. maijam Latvijas SPR armijas Šķirotavas stacijas dzelzceļa darbnīcās. Bruņuvilcienam bija viena bruņulokomotīve ar četriem bruņuvagoniem, artilērijas vagoni apšūti dzelzs platēm, bet ložmetēju vagonu sienas būvētas no koka plankām ar smilšu starpsienu, jumti segti ar dzelzs platēm vai metāla gulšņiem. Segtas bija arī lokomotīves jutīgākās daļas un vadītāja telpa. Papildus tam bija divi pasažieru vagoni, 9 preču vagoni, virtuve un divas platformas. Bruņojumā bija 77 mm lielgabals, 37 mm piecstobre, 88 mm (kuģu) lielgabals, 10 ložmetēji. Pēc Rīgas ieņemšanas nepabeigtais bruņuvilciens nokļuva Dzelzsdivīzijas, bet pēc tās zaudējuma Cēsu kaujās 11. jūnijā tika nodots Rietumkrievijas armijas Virgoļiča korpusa rīcībā. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 9. jūlijā korpuss saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, taču tā komandieris kapteinis Lavenieks atteicās doties prom no Latvijas. 1919. gada 22. jūlijā to konfiscēja Latvijas bruņotie spēki un nosūtīja uz Latgales fronti. Bermontiādes laikā piedalījās Zemgales un Kurzemes uzbrukumos. 1919. gada decembrī to atkal nosūtīja uz austrumu fronti, kur tas piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās. No 1920. gada marta tā bruņojumu papildināja ar vēl 6 ložmetējiem un diviem 3" zenītlielgabaliem grozāmos torņos.
  • 2. bruņotais vilciens ("Komunistu iznicinātājs") uzbūvēts 1. Valmieras kājnieku pulka vajadzībām 1919. gada jūnijā pēc Krustpils atbrīvošanas tās dzelzceļa darbnīcās no pamestiem saldētavas vagoniem. Tam bija bruņulokomotīve ar diviem bruņuvagoniem, no 1920. gada augusta trešais bruņuvagons ar grozāmā tornī iebūvētu lielgabalu. Bruņojums: 114,3 mm Vikersa sistēmas lauku artilērijas lielgabals, 105 mm haubice, deviņi ložmetēji. 16. jūnijā pie Trepes stacijas savā pirmajā kaujā uzvarēja Sarkanās armijas bruņuvilcienu "Buržuāzijas iznīcinātājs". Bermontiādes laikā piedalījās Zemgales un Kurzemes uzbrukumos, Daugavpils kaujas laikā 1920. gada 4. janvārī piedalījās cīņās pret Sarkanās armijas bruņuvilcienu 3-й Интернационал.
  • 3. bruņotais vilciens uzbūvēts 1919. gada oktobrī Zīlānu stacijas depo darbnīcās. Bruņulokomotīve, trīs vagoni ar pretložu bruņām. Bruņojums: 77 mm lielgabals, 105 mm haubice, seši vai septiņi ložmetēji. Bermontiādes laikā 12. novembrī piedalījās uzbrukumā Rietumkrievijas armijas pozīcijām Olaines aizsardzības līnijā. Rēzeknes atbrīvošanas kauju laikā 1920. gada 10. janvārī piedalījās kaujā ar diviem Sarkanās armijas bruņuvilcieniem (Ленин un Смерть или победа) uz dienvidiem no Rēzeknes. Vilcieni piebrauca puskilometra attālumā un atklāja artilērijas un ložmetēju uguni. Pēc tieša artilērijas trāpījuma krievu bruņuvilciens atkāpās un Latvijas landesvēra desants ieņēma Balbišus. Drīz pēc tam no Rēzeknes uzbruka cits krievu bruņuvilciens, bet arī to piespieda atkāpties. Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada 27. aprīlī kaujā pie Rītupes stacijas gāja bojā vilciena komandieris Rīters. Pēc kara dislocēts Daugavpils stacijā.
  • 4. bruņotais vilciens atņemts Rietumkrievijas armijai 1919. gada novembrī Jelgavas atbrīvošanas kauju laikā uz Jelgavas-Tukuma dzelzceļa, izremontēts Jelgavas dzelzceļa depo. Bruņulokomotīve un četri bruņuvagoni, pēc remonta no 1919. gada decembra papildus divi bruņuvagoni pievienoti no bruņuvilciena "Kalpaks". Bruņojums: divi 77 mm lielgabali, divi 50 mm lielgabali lietos tērauda torņos. 1920. gada javārī pa Jelgavas-Krustpils dzelzceļu nosūtīts dalībai Latgales atbrīvošanas kaujās. Pēc kara dislocēts Rīgā.
  • 5. bruņotais vilciens "Kalpaks" uzbūvēts inženiera Sproģa vadībā 1919. gada 28. oktobrī Liepājas dzelzceļa depo darbnīcās. Bruņulokomotīve, divi vagoni ar pretložu bruņām. Bruņojums: 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabals, divi ložmetēji (patšautenes). Bermontiādes laikā 4.-14. novembrī piedalījās Liepājas aizstāvēšanas kaujās, pēc tam apsargāja Liepājas—Romnu dzelzceļa Ventas tiltus Mažeiķos. 1919. gada decembrī to demontēja Jelgavas dzezceļa depo un izmantoja 4. bruņuvilciena būvēšanai.
  • Šaursliežu bruņuvilciens "Pīkols" piedalījās kaujās Liepājas apkārtnē.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konfiscētā Latvijas bruņuvilciena Nr. 2 lokomotīve PSRS bruņuvilciena "Baltietis" («Балтиец») sastāvā (1941. gada sākums).

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada ziemā pulku izformēja, derīgos lielgabalus atdodot Krasta artilērijas vienībām. Kopš 1940. gada vasaras Latvijas 1. un 2. bruņuvilcieni bija PSRS kara flotes 10. artilērijas diviziona pakļautībā un piedalījās Otrā pasaules kara kaujās 1941. gada jūnija beigās uz Jelgavas-Glūdas-Liepājas dzelzceļa.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. Rīga: Zinātne, 1991. — 81. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]