Bruno Kalniņš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bruno Kalniņš
Kalniņš trimdā
Kalniņš trimdā
Personīgā informācija
Dzimis 1899. gada 7. maijā
Tukums
Miris 1990. gada 26. martā (90 gadi)
Stokholma
Tautība latvietis
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Kalniņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Bruno Kalniņš (īstajā vārdā Brūno Haralds Kalniņš, dzimis 1899. gada 7. maijā, miris 1990. gada 26. martā) bija politiķis, viens no vadošajiem LSDSP darbiniekiem.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruno Kalniņš dzimis 1899. gada 7. maijā Tukumā ievērojamo sociāldemokrātu Paula Kalniņa un Klāras Kalniņas ģimenē. Tajā pašā gadā viņa tēvu izraidīja no Baltijas guberņām, un ģimene pārcēlās uz Žagari, kas ietilpa toreizējā Kauņas guberņā. Kalniņu ģimene atgriezās Latvijā 1901. gada pavasarī un apmetās Jelgavā. 1903. gadā Kalniņa vecāki bija spiesti emigrēt, un Bruno tika atstāts pie mātes radiniekiem Jelgavas apriņķa Jēkabnieku pagasta “Vanču” mājās, bet vēlāk tika pārvests pie citiem radiniekiem Jelgavas apriņķa “Zīlēnos”. 1904.gadā Kalniņu pārveda pie vecākiem, kuri pa to laiku bija iekārtojušies Cīrihē. Pēc 1905. gada 31. oktobra Krievijas cara manifesta izdošanas Kalniņu ģimene decembrī atgriezās Latvijā, taču pēc 1905. gada revolūcijas sakāves jau 1906. gada janvārī viņi bija spiesti atkal doties uz Cīrihi. Tajā pašā gadā Kalniņš Cīrihē sāka apmeklēt pamatskolu. 1906. gada rudenī ģimene pārcēlās uz Berlīni, bet decembrī atkal atgriezās Latvijā, apmetoties Jūrmalā Majoros. Sākotnēji Kalniņš savu izglītošanos turpina mājās, bet 1909. gadā iestājās Dubultu ģimnāzijas 2. klasē. Sākoties 1. Pasaules karam, Kalniņa tēvu mobilizēja, un 1915. gada maijā viņš kopā ar māti pārcēlās uz Somiju, kur atradās tēva dienesta vieta. 1916. gadā Kalniņš beidza Helsingforsas Aleksandra ģimnāziju, no 1916. līdz 1917. gadam studēja tiesības St.Pēterburgas universitātē, no 1920. gada turpināja studijas Latvijas Universitātē, 1937. gadā iegūstot mag.iur. grādu.

1913. gadā Kalniņš iestājās Latvijas Sociāldemokrātijā. Pēc partijas sašķelšanās 1918. gadā viņš kļuva par Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) biedru. No 1917. līdz 1934. gadam viņš bija šīs partijas Centrālās komitejas loceklis, bet laika posmā no 1918. līdz 1926. gadam ieņēma LSDSP sekretāra amatu. Kalniņš bija arī Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības dibinātājs un no 1917. līdz 1921. gadam - tās Centrālās komitejas priekšsēdētājs. 1917. gada maijā Kalniņu ievēlēja par Rīgas strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas locekli, pirms tam viņš jau strādāja par padomes izdevuma Ziņotājs redaktoru. Kalniņš bija arī Iskalostrela loceklis un darbojās tā laikraksta Brīvais Strēlnieks redakcijā. 1918. gadā Kalniņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc Rīgas krišanas viņš devās uz Liepāju. 1919. gadā pēc 16. aprīļa puča Kalniņš saformēja tā saukto Liepājas apsardzības (strādnieku) rotu, un 28. maijā kopā ar vienu rotas vadu devās uz Rīgu, lai stātos pulkveža Baloža rīcībā. Ar Baloža atļauju Kalniņš uzsāka 1. un vēlāk arī 2. Rīgas apsardzības rotas formēšanu. Rīgā Kalniņš organizēja arī Tautas padomes darbības atjaunošanu. Sākoties Bermontiādei viņš no Tautas padomes locekļiem un citiem sabiedriskiem darbiniekiem nodibināja tā saukto Tautas padomes rotu, bet no 1919. gada 7. oktobra līdz 11. decembrim viņš dienēja Armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas izlūkošanas nodaļā.

1919. gadā Kalniņš kļuva par Arodbiedrību centrālbiroja priekšsēdētāju un šos pienākumus pildīja līdz 1921. gadam. 1921.gadā viņš dibināja Strādnieku sporta savienību (vēlāk to pārdēvēta par Strādnieku Sports un Sargs jeb SSS), un vadīja šo organizāciju līdz 1934. gadam. Kalniņš bija Satversmes sapulces un visu četru pirmsokupācijas laika Saeimu deputāts. 1929.-1930.gadā Kalniņš kā rezerves virsnieks bija iesaukts aktīvajā dienestā un dienēja 4. Valmieras kājnieku pulka pirmajā rotā. 1929. gada 11. novembrī Kalniņam ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli "...par nopelniem Latvijas atbrīvošanā..." tika piešķirta leitnanta pakāpe. No 1925. līdz 1940. gadam Kalniņš bija Sociālistiskās strādnieku sporta internacionāles biroja loceklis. 1934. gada naktī no 15. uz 16.maiju Kalniņš sava tēva mājās Mežaparkā tika arestēts. Aresta brīdī viņš demonstratīvi ar revolveri izšāva griestos. Šis šāviens vēlāk kļuva pazīstams kā vienīgais 15. maija apvērsuma laikā izdarītais šāviens. Ar 1935. gada 18. februāra Kara tiesas spriedumu Kalniņu, pamatojoties uz Sodu likuma 49. un 247.pantu, notiesāja uz 4 gadiem pārmācības namā, kā Brīvības cīņu dalībniekam sodu samazinot uz trīs gadiem. Piespriesto sodu viņš izcieta Rīgas Centrālcietumā. 1936. gada 2. novembrī Kalniņu, pateicoties Skandināvijas valstu sociāldemokrātu izdarītajam spiedienam, atbrīvoja pirms termiņa. Pēc atbrīvošanas viņš uzņēma sakarus ar pagrīdē esošo Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP). 1937. gadā Kalniņš emigrēja uz Somiju, kur līdz 1939. gadam Spānijas Republikas diplomātiskajā dienestā pildīja preses atašeja pienākumus. Uzturoties Somijā viņš kļuva par LSSZP ārzemju komitejas locekli. 1938. gada 31. decembrī Politiskā pārvalde iesniedza Iekšlietu ministrijas Administratīvajam departamentam ierosinājumu atņemt viņam Latvijas pavalstniecību. Ar 1939. gada 2. novembra Ministru kabineta lēmumu, pamatojoties uz Pavalstniecības likuma 8.panta 2.punktu, Kalniņam Latvijas pavalstniecība tika atņemta. 1940. gada 22. jūnijā PSRS okupācijas varas izveidotais Ministru kabinets anulēja Latvijas valdības lēmumu, ar kuru Kalniņam tika atņemta Latvijas pavalstniecība, un 3. jūlijā viņš atgriezās Latvijā. 1940. gada 4. jūlijā sakarā ar sociāldemokrātisko organizāciju pašlikvidēšanos Kalniņš iesniedza lūgumu viņu uzņemt Latvijas Komunistiskajā partijā, taču saņēma noraidījumu. 9. jūlijā Kalniņu iecēla par tā sauktās Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju (jūlija beigās - par vadītāju). Ieņemot šo amatu, viņš ieguva ģenerāļa pakāpi. Īsu laiku viņš pildīja arī armijas Kultūras un propagandas pārvaldes priekšnieka amatu. Politisko vadītāju darbība sakarā ar Latvijas armijas iekļaušanu PSRS Sarkanās armijas sastāvā 1940. gada 1. oktobrī tika izbeigta. Līdz 18. oktobrim, kad viņu no armijas atvaļināja, Kalniņš turpināja darbu Kara ministrijas sekretariātā. No 1940. gada oktobra līdz 1941. gada jūnijam Kalniņš bija Latvijas Universitātes docents starptautiskajās un PSRS konstitucionālajās tiesībā.

1941. gada 12. jūlijā aizsargi Kalniņu arestēja, un līdz 24. decembrim viņš atradās vācu okupācijas iestāžu apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas 1942. gada februārī viņš kopā ar dažiem bijušajiem vadošajiem sociāldemokrātiem pagrīdē atjaunoja LSDSP darbību. 1943. gada 13. augustā kā LSDSP pārstāvis Kalniņš piedalījās Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dibināšanas sapulcē, kurā viņu ievēlēja par LCP priekšsēdētāja vietnieku. 1944. gada 12. jūlijā viņš tika arestēts. 1. septembrī viņu kopā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti un sekretāru Ludvigu Sēju pārsūtīja uz Salaspils darba nometni. No Salaspils ar tvaikoni “Celebes” viņus pārveda uz Dancigu un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē (ieslodzītais Nr.86188).

Pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes Kalniņš, sākot ar 1945. gadu, uzturējās Zviedrijā. 1954. gadā viņš pieņēma Zviedrijas pilsonību. No 1945. līdz 1970.gadam Kalniņš strādāja Stokholmas universitātē, kur bija zinātniskais līdzstrādnieks, tad universitātes Slāvu institūta galvenais bibliotekārs, lasīja lekcijas par Krievijas vēsturi un PSRS valsts iekārtu. 1956. gadā viņš Stokholmas universitātē ieguva Dr.phil. grādu, aizstāvot darbu politikas zinātnē par padomju propagandu. No 1960. līdz 1970. gadam Kalniņš bija arī lektors Zviedrijas Augstākajā karaskolā un padomju pētniecības problēmu grupas vadītājs Ārpolitikas institūtā. No 1970. līdz 1976. gadam viņš bija arī Stokholmas Baltijas institūta valdes priekšsēdētājs. 1964. gadā kā Forda fonda stipendiāts Kalniņš darbojās ASV Hārvarda universitātes Krievijas institūtā. 1966. gadā viņš ar Zviedrijas Sabiedrisko zinātņu fonda stipendiju Helsinku universitātes bibliotēkā pētīja latviešu izdevumus, kā arī veica pētījumus Somijas Valsts arhīvā. 1976. gadā Kalniņš ieguva Zviedrijas Rakstnieku fonda stipendiju politisku memuāru sarakstīšanai. Jau 1945. gada 14. augustā Kalniņš kopā ar 13 citiem sociāldemokrātiem nodibināja Zviedrijas latviešu sociāldemokrātu klubu, bet vēlāk viņš kļuva par LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētāju un bija arī partijas žurnāla "Brīvība" redaktors. 1946. gadā pēc tam, kad LCP Zviedrijas grupas līdzšinējais priekšsēdētājs Verners Tepfers atteicās no amata, par priekšsēdētāju tika ievēlēts Kalniņš, un viņš ieņēma šo amatu līdz pat LCP Zviedrijas grupas darbības izbeigšanai 1951. gadā. No 1947. līdz 1986. gadam Kalniņš pārstāvēja Latviju Londonā rezidējošajā Austrumeiropas sociālistu ūnijā, no 1961. līdz 1986. gadam bija ūnijas priekšsēdētājs un tās pārstāvis Sociālistiskajā internacionālē. No 1983. gada viņš bija Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs.

Kalniņš miris 1990. gada 26. martā Stokholmā.

Žurnālu vadīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruno Kalniņš aktīvi darbojās publicistikā:

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1945. gada Kalniņš daudz publicējies trimdas un ārzemju presē, nolasījis ~ 700 referātu Eiropā un ASV par Latvijas problēmām, bijis vairāku grāmatu autors. Galvenie viņa darbi:

  • Är Sovjetunionen en socialistisk stat? (1948) - "Vai Padomju Savienība ir sociālistiska valsts?" (zviedriski);
  • Der sowjetische Propagandastaat. Das System und die Mittel der Massenbeeinflussung in der Sowjetunion (1956) - "Padomju propagandas valsts. Sistēma un masu iespaidošanas līdzekļi Padomju Savienībā" (vāciski);
  • Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi (1956., 1993.);
  • Sovjetunion efter Stalin (1957) - "Padomju Savienība pēc Staļina";
  • Revolūcija vai evolūcija Padomju Savienībā (1957);
  • La propagande en U.R.S.S. (1959) - "Propaganda PSRS" (franciski);
  • Rysslands historia och statsskick (1964) - "Krievijas vēsture un valsts iekārta" (zviedriski);
  • Agitprop (1966) - "Aģitprop" (Aģitācija un propaganda);
  • Die Staatsgründung Lettlands (1971) - "Latvijas valsts dibināšana" (vāciski);
  • The Social Democratic Movement in Latvia (1972) - "Sociāldemokrātiskā kustība Latvijā" (angliski);
  • Die Konsolidierung des unabhängigen Lettlands (1977) - "Neatkarīgās Latvijas konsolidēšanās" (vāciski),
  • Vēl cīņa nav galā. 1899-1920 (1983.) memuāru pirmā daļa.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]