Cēsu kaujas

Šis raksts ir par 1919. gada Cēsu kaujām. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Cēsu kaujas
Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. Centrā, ģērbies mētelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J.Zemitāns.
Konflikts: Latvijas brīvības cīņas un Igaunijas brīvības cīņas
Laiks: 1919. gada 19. jūnijs - 23. jūnijs
Vieta: Cēsis un apkaime
Iznākums: Latvijas un Igaunijas spēku uzvara
Puses
Igaunija Latvija	Pro-vāciskie spēki
Karavadoņi
Ernsts Peders Nikolajs Rēks Jorģis Zemitāns	Alfrēds Flečers
Spēki
3. Igaunijas divīzija: 5759 kājnieki 65 jātnieki 98 smagie ložmetēji 106 vieglie ložmetēji 23 lielgabali 3 bruņumašīnas 3 bruņuvilcieni Ziemeļlatvijas brigāde: 750 kājnieki 8 smagie ložmetēji 20 vieglie ložmetēji	5500—6300 kājnieki 500—600 jātnieki 50 smagie ložmetēji 90 vieglie ložmetēji 42—48 lielgabali
Zaudējumi
1024 (40 virsnieki, 984 kareivji) 129 (5 virsnieki, 124 kareivji)	Nav zināms

Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kuras notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkv.-ltn. Reeks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

Priekšvēsture

16. aprīļa puča rezultātā Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets tika pasludināts par gāztu (tam izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca Niedras valdība — tā kā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti, iestājās "trīsvaldība", jeb vienlaikus pastāvēja 3 Latvijas valdības: K.Ulmaņa kabinets, A.Niedras kabinets un P.Stučkas padomju valdība.

22. maijā t.s. Niedras valdības spēki (komandieris Rīdigers fon der Golcs) — galvenokārt vācbaltiešu vienības un Dzelzsdivizija (Latviešu atsevišķā brigāde ieradās dienu vēlāk), — straujā triecienā ieņēma Rīgu, savukārt Igaunijas armijas daļas un Ziemeļlatvijas brigāde (kas bija palikusi uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai) 26. maijā sasniedza Gaujas lejteci. Sakautās Padomju Latvijas armija (tai līdzi Stučkas valdība) atkāpās uz Latgali, kur beidza pastāvēt.

Pretinieki

Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, Niedras valdības spēki 1. jūnijā uzbrukumu izvērsa 2 virzienos - uz austrumiem un ziemeļiem, - vajājot boļševikus, kas atkāpās pa Maskavas šoseju gar Daugavu un pa Pleskavas šoseju. Virzība ziemeļu virzienā izvērtās ievērojami straujāka, jo Sarkanās armiajs daļas te praktiski neizrādīja pretošanos, panikā bēgot, lai nenonāktu ielenkumā starp landesvēra daļām no vienas puses, un Igaunijas armiju (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols), kas bija ieņēmusi jau visu Ziemeļvidzemi, no otras puses. Ignorējot Igaunijas armijas komandiera ultimātu nešķērsot Gaujas līniju no grīvas līdz Siguldai—Jaungulbenei, Niedras valdība pieprasīja Igaunijas spēkiem atstāt Latvijas teritoriju, vēršoties austrumos pret lieliniekiem, un tās armijas daļas straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot no tām Igaunijas armijas 6. pulku un tam pakļauto 2. Cēsu kājnieku pulku un Ziemeļlatvijas brigādes štābu (brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns).

Spēki bija apmēram līdzīgi:

• Niedras vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai pakļautajā karaspēkā bija 8100—8500 durkļu un 660 zobenu (t.i. kājnieki un jātnieki, kas tieši piedalījās kaujās), 342 vieglie ložmetēji un 180 smagie ložmetēji, 70 vieglie un nezināms skaits smago lielgabalu, mīnmetēju, bruņuvilcienu, bruņuautomobiļu un lidmašīnu (šajos spēkos ietilpstošā J.Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde bija izvietota labajā flangā starp Vēreni un Vecpiebalgu, un Cēsu kaujās nepiedalījās).
• Igaunijas armijai un tās sastāvā karojošā Cēsu pulkā kauju sākumā kopā bija 6889 durkļi un 65 zobeni, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 vieglie, kā arī smagie lielgabali, 3 bruņuvilcieni un 3 bruņuautomobiļi. Cīņu laikā tiem pievienojās papildspēki, tā ka durkļu skaits izlīdzinājās (ZL brigādes un igauņu karavīru skaits arī pārsniedza 8000).

Kaujas

     Niedras valdības kontrolētā teritorija      Stučkas valdības kontrolētā teritorija      Ziemeļlatvijas brigādes kontrolētā teritorija      Igaunijas armijas kontrolētā teritorija

Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. Niedras valdības spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. Niedras valdība atkāpās, atzīstot K.Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts britu virsnieks Harolds Aleksanders.

6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde. 8. jūlijā Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība (kas bija atsākusi savu darbu Liepājā jau 27. jūnijā).

Zaudējumi

Igaunijas armija Cēsu kaujās bija zaudējusi 1024 cilvēkus (40 virsniekus un 984 kareivjus), bet Ziemeļlatvijas brigādei bija 129 kritušie (5 virsnieki un 124 kareivji). Par pretējās puses zaudējumiem precīzu ziņu nav.

Piemiņas diena

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju. 1934. gadā K.Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta.

Ārējās saites

• Dokumenti par Cēsu kaujām historia.lv (latviski)
• Igaunijas armijas bruņuvilcieni
• Zellis K. Cēsu kaujas, igauņi un latviešu vēsturiskā apziņa