Cēsu kaujas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1919. gada Cēsu kaujām. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Cēsu kaujas
Brunuvilciens Cesisjpg.jpg
Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. Centrā, ģērbies mētelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J. Zemitāns.
Konflikts: Latvijas brīvības cīņas un Igaunijas brīvības cīņas
Laiks: 1919. gada 19.23. jūnijs
Vieta: Cēsis un apkaime
Iznākums: Latvijas un Igaunijas spēku uzvara
Puses
Karogs: Igaunija Igaunija
Karogs: Latvija Latvija
Baltic German.svg Pro-vāciskie spēki
Karavadoņi
Valsts karogs: Igaunija Ernsts Peders
Valsts karogs: Igaunija Nikolajs Rēks
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns
Baltic German.svg Alfrēds Flečers
Spēki
3. Igaunijas divīzija:
5759 kājnieki
65 jātnieki
98 smagie ložmetēji
106 vieglie ložmetēji
23 lielgabali
3 bruņumašīnas
3 bruņuvilcieni[1]

Ziemeļlatvijas brigāde:
750 kājnieki
8 smagie ložmetēji
20 vieglie ložmetēji[1]

5500—6300 kājnieki
500—600 jātnieki
50 smagie ložmetēji
90 vieglie ložmetēji
42—48 lielgabali[1]
Zaudējumi
Valsts karogs: Igaunija 1024 (40 virsnieki, 984 kareivji)
Valsts karogs: Latvija 129 (5 virsnieki, 124 kareivji)[2]
Nav zināms

Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kas notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkv.-ltn. Reeks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. aprīļa puča rezultātā Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets tika pasludināts par gāztu (tam izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca "Niedras valdība" — tā kā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti, iestājās "trīsvaldība" jeb vienlaikus pastāvēja 3 Latvijas valdības: Kārļa Ulmaņa kabinets, Andrieva Niedras kabinets un Pētera Stučkas padomju valdība.

22. maijā t.s. "Niedras valdības" spēki (komandieris Rīdigers fon der Golcs) — galvenokārt vācbaltiešu vienības un Dzelzsdivizija[3] (Latviešu atsevišķā brigāde[4] ieradās dienu vēlāk), — straujā triecienā ieņēma Rīgu, savukārt Igaunijas armijas daļas un Ziemeļlatvijas brigāde[5] (kas bija palikusi uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai) 26. maijā sasniedza Gaujas lejteci. Sakautās Padomju Latvijas armija (tai līdzi Stučkas valdība) atkāpās uz Latgali, kur beidza pastāvēt.

Pretinieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, Niedras valdības spēki 1. jūnijā uzbrukumu izvērsa 2 virzienos - uz austrumiem un ziemeļiem, - vajājot boļševikus, kas atkāpās pa Maskavas šoseju gar Daugavu un pa Pleskavas šoseju. Virzība ziemeļu virzienā izvērtās ievērojami straujāka, jo Sarkanās armijas daļas te praktiski neizrādīja pretošanos, panikā bēgot, lai nenonāktu ielenkumā starp landesvēra daļām no vienas puses, un Igaunijas armiju (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols), kas bija ieņēmusi jau visu Ziemeļvidzemi, no otras puses. Ignorējot Igaunijas armijas komandiera 5. jūnija ultimātu nešķērsot Gaujas līniju no grīvas līdz SiguldaiJaungulbenei, Niedras valdība pieprasīja Igaunijas spēkiem atstāt Latvijas teritoriju, vēršoties austrumos pret lieliniekiem, un tās armijas daļas straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot no tām Igaunijas armijas 6. pulku un tam pakļauto[6] 2. Cēsu kājnieku pulku[7] un Ziemeļlatvijas brigādes štābu (brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns).

Spēki bija apmēram līdzīgi:

  • Niedras vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai pakļautajā karaspēkā bija 8100—8500 durkļu un 660 zobenu (t.i. kājnieki un jātnieki, kas tieši piedalījās kaujās), 342 vieglie ložmetēji un 180 smagie ložmetēji, 70 vieglie un nezināms skaits smago lielgabalu, mīnmetēju, bruņuvilcienu, bruņuautomobiļu un lidmašīnu (šajos spēkos ietilpstošā Jāņa Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde bija izvietota labajā flangā starp Vēreni un Vecpiebalgu, un Cēsu kaujās nepiedalījās).
  • Igaunijas armijai un tās sastāvā karojošā Cēsu pulkā kauju sākumā kopā bija 6889 durkļi un 65 zobeni, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 vieglie, kā arī smagie lielgabali, 3 bruņuvilcieni un 3 bruņuautomobiļi. Cīņu laikā tiem pievienojās papildspēki,[8] tā ka durkļu skaits izlīdzinājās (ZL brigādes un igauņu karavīru skaits arī pārsniedza 8000).

Kaujas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

     Niedras valdības kontrolētā teritorija      Stučkas valdības kontrolētā teritorija      Ziemeļlatvijas brigādes kontrolētā teritorija      Igaunijas armijas kontrolētā teritorija

Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. "Niedras valdības" spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. "Niedras valdība" atkāpās, atzīstot K. Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts britu virsnieks Harolds Aleksanders.

6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde. 8. jūlijā Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība (kas bija atsākusi savu darbu Liepājā jau 27. jūnijā).

Zaudējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas armija Cēsu kaujās bija zaudējusi 1024 cilvēkus (40 virsniekus un 984 kareivjus), bet Ziemeļlatvijas brigādei bija 129 kritušie (5 virsnieki un 124 kareivji).[2] Par pretējās puses zaudējumiem precīzu ziņu nav.

Piemiņas diena[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju. 1934. gadā K. Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta.[9]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Jaan Maide (igauniski). [www.ksk.edu.ee/file.php?ID=1207 Ülevaade Eesti Vabadussõjast (1918—1920)].
  2. 2,0 2,1 Революция, гражданская война и иностранная интервенция в Эстонии (1917-1920). - Таллин, 1988., С. 572.
  3. Pēc algotņu no Vācijas ierašanās Dzelzsbrigādi izvērsa par divīziju.
  4. 25. maijā šajā brigādē bija 351 virsnieks, 333 apakšvirsnieki un 1462 kareivji - Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), 1515. f., 1. apr., 189. 1., 135. lp.
  5. 27. maijā Ziemeļlatvijas brigādē bija bez štāba 105 virsnieki, 3427 instruktori un kareivji - LVVA, 1492. f., 2. apr., 8. 1., 17. lp.
  6. Tā nu gan nedrīkstētu // Latvijas Kareivis. 1933, 30. aprīlis.
  7. 11. jūnijā tajā bija gandrīz 2000 kareivju - LVVA, 1526. f., 1. apr., 394. 1., 62. lp.
  8. Reeks N. Limbažu-Lielstraupes-Cēsu-Raunas kaujas no 1919. g. 19.-23. jūnijam: Piezīmes un atmiņs. // Militāro rakstu krājums. - Rīga, 1928., Nr.3, 88., 90. lpp.; Latviešu konversācijas vārdnīca. 2. sēj., 2959.-2962. sl.
  9. http://www.cesurajons.lv/?k=99909&da=6&m=8&y=2008&kid=943

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]