Ceļš no varjagiem uz grieķiem

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vēlīnais 9.—10. gs. plašāk lietotais „Ceļš no varjagiem uz grieķiem” (violetā krāsā)

Ceļš no varjagiem uz grieķiem (baznīcslāvu: путь из Варягъ въ Грѣкы), vikingu sāgās pazīstams kā Austrumu ceļš (islandiešu: Austurveg)[1] ir historiogrāfijā lietotais apzīmējums ūdens ceļu tīklam no Baltijas jūras uz Melno jūru, kuru agrīnajos viduslaikos (7.—11. gs.) intensīvi izmantoja vikingi ekspansijai Austrumeiropā un tirdzniecībai ar Hazāru kaganātu un Bizantijas impēriju.

2001. gada vasarā Latvijas un Zviedrijas arheologu grupa deviņu cilvēku sastāvā veica seno vikingu Daugavas ūdensceļu ar kuģi „Aifur”.[2]

Atsauces no ziemeļnieku sāgām un senkrievu hronikām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domājams, ka pirmā atsauce uz Daugavas-Dņepras ūdensceļu ir saglabājusies Gutasāgā, kas pierakstīta 13. gadsimtā un apraksta gutu cilts daļas pārcelšanos no Gotlandes uz Dagdas salu, kur tie „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz Krieviju un Grieķiju”[3]. Tiek uzskatīts, ka gotu pārcelšanās uz Melnās jūras krastiem notikusi m. ē. pirmajā gadsimtā.

Senākais Sakša „Gesta Danorum” fragments (ap 1200. gadu).

Dāņu hronists Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus, ap 1150.— ap 1220.g.) savas latīniski rakstītās hronikas „Gesta Danorum” („Dāņu darbi”) pirmajā grāmatā apraksta 9. gadsimta sāgu par vikingu Hadingu, kurā Daugavas-Dņepras ūdensceļa apzīmēšanai lietots vārds „Helesponts”.[4]

Ar īpašām formālām darībām noslēdzis asins brālību ar vikingu Lizeru (Lysir), Hadings pieteica karu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Bet Lokers uzvarēja abus dāņu vikingus un saņēma Hadingu gūsta, no kā viņš atbrīvojās, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu. Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūrus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni, glābdamies savās ligzdās, aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās Daugavpilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums”.[5]

Nestors savas hronikas sākumā rakstīja:[6]

Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лесValdaja augstiene) un tek uz dienvidiem, bet Dvina no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļas daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Dvinu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij.

Pēc tam, kad varjagu cilts rūsi ieņēma Ņevas upes baseinu, Ladogas ezera krastus un Novgorodu, par dominējošo kļuva šī ūdensceļa ziemeļu atzarojums, kurš kuģošanai ērtāks.

Pieci varjagu laikos lietotie ūdens ceļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Borisa jeb Daugavas akmens” (12. gs.) pie senā Daugavas ūdensceļa. Laukakmens ar izkaltu krustu atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Drujas ciema.
„Borisa akmens” ar iekaltu krustu un uzrakstiem (19. gs. zīmējums).
  • Pirmais laivu pārvilkšanas ceļš esot vedis no Dņepras (Sindas) pa Kaspeļas upi uz Polocku, kur pārsēdās kuģos un pa Daugavu lejup nokļuva Krāslavas apmetnē. Tur tikuši būvēti lielāki buru kuģi, ar kuriem nobrauca Rīdzenes apmetnē netālu no Daugavas ietekas Rīgas jūras līcī. Izteiktas hipotēzes, ka Salaspils (Holm), Kokneses (Kukenois), Jersikas (Gercike) un Krāslavas (Garðr) nosaukumi ir vikingu cilmes.
  • Otrais laivu pārvilkšanas ceļš ticis saukts par Valdemāra (vikingu Valdemarr) ceļu, no kā radies Valdaja augstienes nosaukums. Tas savienojis Lādogu caur Novgorodu ar Daugavu, Dņepru un Volgu („Jilgu”).
  • Trešais laivu pārvilkšanas ceļš vedis no Dņepras pa Ugras upi līdz Kalugas apmetnei, tad pa Okas upi līdz Volgai. Šo pārvilkšanas vietu sauca par Voločeku, izdalot Lejas Voločeku un Augšas Voločeku, kur atradās nocietināti sardzes posteņi.
  • Ceturtais laivu pārvilkšanas ceļš vedis no Daugavas uz Lovati, kur mežu vidū bija uzcelta Holmas apmetne, kuru esot dibinājis varjagu kungs Torvalds.
  • Piektais laivu pārvilkšanas ceļš esot bijis starpceļš no Dņepras uz Toropecas upi, kur atradās Torholmas apmetne, bet no Toporecas upes varēja nokļūt Toropas ezerā, kas bija savienots ar Žižicas ezeru, kas bijis savienots ar visiem iepriekš minētajiem ūdensceļiem.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Джаксон Т.Н. Austr i Gordum: древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Maskava, 2001. 71—72 lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]