Centrālās vietas teorija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Christaller's central place theory animation.gif

Centrālās vietas teorija ir ģeogrāfijas teorija, kas skaidro saistību starp centrālo apdzīvoto vietu izvietojumu, skaitu un izmēru vienā teritorijā, ņemot vērā mijiedarbību starp ražotājiem un patērētājiem. Teoriju izstrādājis vācu ģeogrāfs Valters Kristallers (Walter Cristaller).

Pieņēmumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teorija apskata idealizētu pilsētu attīstības modeli, kas balstās uz sekojošiem pieņēmumiem:

  • teritorija ir abstrakta telpa (līdzena, viendabīga un bez šķēršļiem);
  • iedzīvotāju sadalījums ir vienmērīgs;
  • resursi ir sadalīti vienmērīgi;
  • visiem patērētājiem ir līdzvērtīga pirktspēja un pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem;
  • ir pieejams tikai viens transporta veids un pārvietošanās ir iespējama jebkurā virzienā;
  • transporta izmaksas ir proporcionālas distancei.

Teorijā galveno lomu spēlē divi koncepti:

  • noieta slieksnis - minimālais tirgus, kas nepieciešams, lai tiktu pārdota noteikta prece vai pakalpojums
  • diapazons - maksimālais attālums, kuru patērētāji ir gatavi pārvarēt, lai iegūtu preces.

Preces var iedalīt zemākas kārtas precēs (ikdienas patēriņa preces, vienveidīgs piedāvājums) un augstākas kārtas precēs (ilglietojamās preces, augstākas vērtības produkti un pakalpojumi, plašs piedāvājums). Ikdienas patēriņa preču ražotājiem nepieciešamais noieta slieksnis ir neliels, tāpēc preces pārsvarā piedāvā vietējie ražotāji (avīžu kioski, pārtikas preču veikali, kulinārijas un pasta ofisi). Augstākas kārtas preču ražotājiem nepieciešams daudz lielāks noieta tirgus un arī patērētāji ir gatavi pārvarēt lielāku attālumu, lai tās iegādātos (iepirkumu centri, dārglietu veikali).

Patērētāju pieprasījuma un transporta izmaksu dēļ veidojas dažāda izmēra centri. Katrs centrs piedāvā noteikta veida preces, veidojot funkcionālas hierarhijas, par kuram var veikt sekojošus vispārinājumus:
1. Jo lielāks apdzīvotas vietas izmērs, jo mazāks to skaits dotajā teritorijā (piem. būs daudz nelielu ciematu, bet tikai dažas lielas pilsētas).
2. Jo lielākas kļūst apdzīvotās vietas, jo lielāks ir attālums starp tām (piem. ciemati parasti atrodas tuvu kopā, bet pilsētas ir tālu viena no otras).
3. Apdzīvotai vietai augot, preču un pakalpojumu piedāvājums aug un pieaug augstākas kārtas preču piedāvājums (notiek specializācija).

Teorijas apraksts un ģeometrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz augstākminētajiem pieņēmumiem Kristallers secināja, ka apdzīvoto vietu izvietojumam ir tendence veidot trijstūru/sešstūru režģi, kas ir visefektīvākais veids visas teritorijas aptveršanai bez zonu pārklāšanās.[1] Lai teritoriju pilnībā pārklātu ar centrāliem punktiem, vienāda ranga centriem jāatrodas vienādā attālumā vienam no otra. Tas iespējams tikai tad, ja centri atrodas regulāru trijstūru virsotnēs, kopā veidojot sešstūri (skat. 1. attēlu). Tā kā produkti un pakalpojumi atšķiras ar to nepieciešamības biežumu, starp centrālajiem punktiem arī veidojas sava hierarhijas sistēma.[2]

Centrālās funkcijas piemīt vietai, kurā centralizēta pārvalde, kultūras un reliģiskie centri, pieejami dažādi medicīnas pakalpojumi, saimnieciskai un sociālai aktivitātei nepieciešami pakalpojumi (notāri, tiesa), tirdzniecības un finansu organizācijas (veikali, bankas), dažādi saimnieciski pakalpojumi, satiksmes centrs (dzelzceļa stacija, pasts, raidstacijas).

Pircēji cenšas iegūt lielāku labumu ar mazākiem izdevumiem, bet pārdevēji — maksimizēt savus ienākumus. Katram uzņēmumam ir nepieciešams kāds minimālais klientu skaits, lai tas varētu eksistēt, tajā pašā laikā klientiem pie pārāk augstām cenām vairs neatmaksājas izmantot centrālās vietas pakalpojumus. Maksimālo centrālās vietas izmēru nosaka kāpjošās transporta izmaksas: jo mazākas būs transporta izmaksas, jo izkliedētāka būs ražošana un noieta tirgus reģiona ietvaros.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Goodall, B. (1987) The Penguin Dictionary of Human Geography. London: Penguin.
  2. Schaetzl M. L., Strukturwandel im Gewerbeimmobilienmarkt, 208 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]