Cenzūra

Vikipēdijas lapa

Cenzūra (no latīņu: censura — 'stingrs spriedums, kritika') ir varas izmantošana, lai kontrolētu vai ierobežotu vārda brīvību. Šo varu parasti realizē valsts, kāda ietekmīga cilvēku grupa vai organizācija. Cenzūra ir ikviens mēģinājums aizliegt informācijas, viedokļu vai izpausmes veidu brīvību, piemēram, ierobežojot mākslu vai vulgārismu lietojumu valodā. Parasti to pielieto, lai kontrolētu publiskas darbības, bieži — pasludinot šīs darbības par krimināli sodāmām. Cenzūras objekts var būt jebkas, sākot no vārda līdz pat veselai idejai. Teorētiskais cenzūras mērķis ir stabilizēt vai uzlabot sabiedrību, pār kuru cenzoram ir vara.

Cenzūra var būt tieša — piemēram, ja likums aizliedz publicēt vai izplatīt noteiktu informāciju, kā Austrālijā, Saūda Arābijā vai Ķīnas Tautas Republikā, kur aizliegts aplūkot atsevišķas Interneta lappuses, — vai netieša (piemēram, ja cilvēkiem ir bail paust savu viedokli, jo, to darot, viņi riskētu ar dzīvību, darbavietu, vietu sabiedrībā, akadēmisko statusu utt.; skat., piemēram, Makartisms).

Cenzūra ir raksturīga diktatūrām un citām autoritārām politiskām sistēmām, kā arī atsevišķiem reliģiskiem grupējumiem. Latvijas Republikas Satversmes 100. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta, cenzori kā institūcija nepastāv, tāpēc ar cenzēšanu nodarbojas dažādas valsts un pašvaldību iestādes, piemēram, 2011. gadā Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija kā "neētiskus" lika izņemt no mācību grāmatas bērnu dzejoļus[1] u.tml.

Pastāv arī uzskats, ka cenzūrā ietilpst citi ideju vai viedokļu ierobežošanas veidi, piemēram, propaganda, plašsaziņas līdzekļu ietekmēšana, nepareizas vai nepilnīgas informācijas sniegšana, jo šīs metodes neļauj cilvēkiem saņemt pilnīgu un precīzu informāciju, kas savukārt ierobežo cilvēku atvērtību jaunām idejām un viedokļiem. Līdzīgā kārtā par cenzūras formu mēdz uzskatīt arī "vārda brīvības zonas" (free speech zones) — publiskās vietās speciāli nodalītas teritorijas, kurās politiskie aktīvisti drīkst paust savu viedokli.

Arī politkorektumu uzskata par cenzūras paveidu, jo tas nozīmē informācijas izmainīšanu, lai tā atbilstu noteiktiem oficiāliem vai neoficiāliem uzskatiem. Pastāvīgi lietots, politkorektums var kļūt arī par pašcenzūras formu. Sākotnēji šis jēdziens ar negatīvu nozīmi izplatījās ASV kreisās politikas piekritēju vidū, lai kritizētu savu pašcenzūru attiecībā uz politisko radikālismu.[2] Jēdzienu "politkorektums" bieži vien izmanto arī labējās politikas piekritēji, lai attaisnotu savas naida runas kā, viņuprāt, pretsvaru politkorektumam.[3]

Cenzūra ir bieži sastopama antiutopiskajos romānos aprakstīto valsts režīmu iezīme. Sevišķi plaši tās sekas aprakstītas Reja Bredberija romānā "451 grāds pēc Fārenheita".

Citāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Cenzūra ir dzīvs apliecinājums tam, ka šīs pasaules varenie spēj pārvaldīt tikai apstulbotus vergus, nevis brīvas tautas." (Johans Nestrojs)
  • "Vācu cenzori — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — aitasgalvas — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —." (Heinrihs Heine, Ideen. Das Buch Le Grand, XII nodaļa)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]