Cicerons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marks Tullijs Cicerons
Marcus Tullius Cicero
Marka Tullija Cicerona krūšutēls
Marka Tullija Cicerona krūšutēls
Personīgā informācija
Dzimis 106. gada p.m.ē. 3. janvāris
Arpinuma (mūsdienu Arpino pilsēta Lacio province)
Miris 43. gada p.m.ē. 7. decembris
Formija (Formiae, mūsdienās Formia, Lacio province)
Pilsonība Romas Republika
Literārā darbība
Nodarbošanās Politika, filozofija, retorika, jurispudence
Valoda Latīņu
Rakstīšanas laiks Latīņu valodas klasiskais periods
Literatūras virzieni Tiesu runas, traktāti, vēstules, dialogi
Slavenākie darbi Par politiku: Pret Veru (In Verrem), Pret Katilīnu, Filipikas pret Antoniju
Par filozofiju: De Inventione
Apbalvojumi Tituls "Tēvijas tēvs"
(pater patriae)

Marks Tullijs Cicerons (latīņu: Marcus Tullius Cicero, 106. gada p.m.ē. 3. janvāris - 43. gada p.m.ē. 7. decembris), Senās Romas filozofs, valstsvīrs, jurists, literāts, politikas teorētiķis un Romas likumu izstradātājs. Cicerons tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Romas oratoriem un prozas stilistiem[1][2].

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cicerons bija cēlies no mazturīgas jātnieku kārtas ģimenes Arpinumas (mūsdienu Arpino pilsēta Lacio provincē, 100 km no Romas pilsētas). Oratora karjeru iesāka tiesā kā aizstāvis (advokāts). Romas Republikas konsuls 63. gadā p.m.ē.

Politiskie uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cicerona politiskie uzskati bija svārstīgi un nekonsekventi. Viņš bija dedzīgs Romas patriots un aizstāvēja republikas ideju.

Ciceronam bija divi politiski ideāli: "togas" prioritāte pār "zobenu" un "kārtu saskaņa". Viņš uzskatīja, ka prāts, pārliecība, vārda spēks ("toga") ir stiprāks par ieroču spēku ("zobenu"). "Zobenam" jānoliecas "togas" priekšā, un tā, ievērojot likumus un senču tradīcijas, var panākt sabiedrības interešu saskaņu un līdz ar to iekšējo mieru valstī.

Tiesas runas un daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cicerona laikā dominē divi daiļrades stili:

  • Aziāniskais daiļrunas stils (radies Mazāzijā), tas ir krāšņs, izskaistināts, patētisks. Runasveids ir frāžains, ritmisks (bieži vien saistīts dzejā);
  • Atiskais stils (radies Atikā) ļoti vienkāršs, lakonisks.

Pirmās Cicerona runas bija aziāniskajā stilā, bet vēlāk viņš pievēršas mērenam (savam) runasveidam.

Četru runu apkopojumā „Runas pret Katilīnu“ (Catiline Orations, jeb Catilinarian Orations, 63. gads p.m.ē.), Cicerons sevi pasniedz, kā tipisku senāta aizstāvi, savukārt Katilīna pret to gatavo sazvērestību. Cicerons Katilīnu atmasko (viņu sauc par tēvijas glābēju). „Runas pret Katilīnu“ ir labākais romiešu daiļrunas paraugs, to stils ir svinīgs un emocionāli iedarbīgs. Cicerons, pēc paša atzinuma, centās ne tikai pierādīt savas tēzes, „mācīt“ (docere), bet arī sagādāt baudu klausītājiem (delectare) un viņus ietekmēt (movere).

Runas parasti būvētas pēc tradicionālās grieķu shēmas. Ievadam seko izklāsts, kas bieži ir tendenciozs un vienpusīgs, pēc tam ir argumentācija, kurā ļoti prasmīgi tiek izmantotas liecinieku liecības, bet spilgtajā epilogā orators visiem līdzekļiem cenšas izraisīt tiesnešu līdzjūtību.

Cicerons pielietojis „izvēršanu“, smalki ironizējis, alegoriski lika runāt nedzīviem priekšmetiem. Īsi teikumi mijas ar gariem, mākslinieciski uzbūvētiem periodiem, kas parasti sadalīti līdzīgās daļās (locekļos). Periodi ir ritmizēti, jo locekļu beigās un visa perioda noslēgumā (klauzulā) tiek ievērots pantmērs.

„..Ai, laiki, ai tikumi!“ (o tempora, o mores!) saka Cicerons, pārmetot Katilīnam. Cicerons cenšas vairāk ietekmēt ar māksliniecisko formu, nekā ar faktiem, reizēm uzsverot nebūtiskus apstākļus, noklusējot svarīgus.

Teorētiskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cicerona teorētiskie darbi par daiļrunu: „Par oratoru“, „Bruts“, „Orators“ un citos, ko viņš, sekojot Platonam un Aristotelim, sarakstījis dialogu veidā, viņš popularizē sengrieķu sasniegumus daiļrunas mākslā un piemēro tos romiešu retorikas prasībām. „Brutā“ Cicerons izklāsta romiešu daiļrunas vēsturi, vērtē vairāk nekā 200 runātāju teiktās runas, tas ir pirmais romiešu literatūrvēsturiskais darbs.

Cicerona izpratnē daiļruna cieši saistīta ar politiku, jo ideālam oratoram nav jāaprobežojas tikai ar tiesu, bet tam jābūt vispirms valsts darbiniekam — vispusīgi attīstītam cilvēkam, viņam ir jāzina filozofija, vēsture un literatūra, lai ilustrētu savas runas ar piemēriem.

Pats Cicerons bija viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Savos filozofiskajos traktātos Cicerons iepazistināja romiešus ar hellēnistiskās filozofijas virzieniem, ar stoiķiem, Akadēmijas mācību, epikūrismu un citiem. Viņa darbi ir labs palīgs grieķu filozofu uzskatu izzināšanai, jo to vairākums līdz mūsdienām nav saglabājušies.

Filozofijā Cicerons nav oriģināls, lielākoties sajauc un pārstrādā grieķu darbus, nepieslienoties nevienam virzienam.

Cicerons uzstājies pret zīlēšanu, māņticību, dažādiem aizspriedumiem. Noliedzot upurus un orākulus, izsmejot pareģus, atzīst, ka reliģija valstī ir nepieciešama sabiedriskās kārtības uzturēšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Elizabete Rousona: Cicero, a portrait (1975) p.303
  2. H. Dž Haskels: This was Cicero (1964)p.300-301

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • H. Dž. Haskels (Haskell, H J): This was Cicero (Fawcett publications, 1964)
  • Elizabete Rousona (Elizabeth Rawson): - Cicero: A Portrait (Allen Lane, Penguin Books Ltd., 1975) ISBN 0-7139-0864-5