Ciklopentāns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ciklopentāns
Cyclopentane.svg     Cyclopentane 200.svg
Cyclopentane-3D-balls.pngCyclopentane-3D-spacefill.png
Ciklopentāna struktūrformulas un molekulas modeļi
Citi nosaukumi pentametilēns
CAS numurs 287-92-3
Ķīmiskā formula C5H10
Molmasa 70,1 g/mol
Blīvums 751 kg/m3
Kušanas temperatūra −93,9 °C
Viršanas temperatūra 49,2 °C
Šķīdība ūdenī nešķīst

Ciklopentāns (C5H10) ir bezkrāsains, ūdenī nešķīstošs šķidrums ar savdabīgu smaržu. Neierobežoti jaucas ar etanolu un ēteri.[1] Ciklobutāns pieder pie cikloalkāniem. Ciklopentāns ir viegli uzliesmojošs.

Molekulas uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciklopentāna halfchair komformācija

Ciklopentāna molekulai ir saliekta piecstūra forma (molekula nav planāra). Divi oglekļa atomi vienmēr ir izvirzīti no pārējo triju atomu plaknes. Var būt divas ciklopentāna konformācijas, kas viegli pāriet viena otrā. Divaizvietotiem ciklopentāniem iespējama telpiskā izomērija, jo aizvietotāji var novietoties vienā pusē vai abās pusēs ciklam.

Cis-trans izomērija divaizvietotiem ciklopentāniem

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alumīnija oksīda klātienē ciklopentāns var rasties no cikloheksāna augstas temperatūras un liela spiediena apstākļos. Rūpnieciski ciklopentānu iegūst, reducējot ciklopentanonu. Var iegūt arī no 2-metilbutāna (izopentāna) katalītiskā riforminga procesā vai arī, hidrogenējot ciklopentadiēnu. Tāpat ciklopentānu var iegūt ar tradicionālo metodi, 1,5-dibrompentānam reaģējot ar cinku.

Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciklopentāns atrodams dažu veidu naftā un to var iegūt no naftas pārstrādes produktiem.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciklopentānam raksturīgas parastās alkānu reakcijas, piemēram, aizvietošanās reakcijas pēc brīvo radikāļu mehānisma.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciklopentānu izmanto par aukstumaģentu saldēšanas iekārtās, lai aizstātu videi kaitīgos freonus. Lieto arī sintētisko sveķu un gumijas piedevu ražošanā. Izmanto arī organiskajā sintēzē.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • O. Neilands. Organiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1977, 139.—141. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Справочник химика. Том II. Основные свойства неорганических и органических соединеный. Л.,"Химия", 1971, 1105. lpp. (krieviski)