Ciršļu dzimta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ciršļu dzimta
Soricidae (Fischer, 1814)
Vidusjūras ūdenscirslis (Neomys anomalus)
Vidusjūras ūdenscirslis (Neomys anomalus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Ciršļveidīgie (Soricomorpha)
Dzimta Ciršļu dzimta (Soricidae)
Iedalījums

3 apakšdzimtas:

Ciršļu dzimta (Soricidae) ir ciršļveidīgo kārtas (Soricomorpha) dzimta, kura nesenā pagātnē tika iedalīta kukaiņēdāju kārtā (Eulipotyphla). Dzimtā ir apvienotas aptuveni 385 sugas, kas tiek iedalītas 25 mūsdienās dzīvojošās ģintīs, vienā izmirušā ģintī un 3 apakšdzimtās.[1] Dzimtā ir arī vairākas izmirušas aizvēsturiskās apakšdzimtas. Lai arī ārēji ciršļi atgādina peles ar gariem purniņiem, tie nav grauzēji, bet ir tuvāk radniecīgi kurmjiem un ežiem.

Ciršļu dzimtas sugām ir plašs izplatības areāls, tā ir ceturtā veiksmīgākā zīdītāju dzimta, vērtējot izplatību un sugu dažādību (pirmās trīs: peļu dzimta, kāmju dzimta un sikspārņu dzimta). Ciršļu sugas nav sastopamas Antarktīdā, kā arī Austrālijā, Jaungvinejā un Janzēlandē. Lielākā sugu dažādība sastopama tropos un mērenajā joslā. Dienvidamerikā ciršļi ir nosacīti jaunienācēji un tie ir sastopami tikai Andu kalnu ziemeļu daļā. Latvijā sastopamas 3 ciršļu dzimtas sugas: lielais ūdenscirslis (Neomys fodiens), meža cirslis (Sorex araneus) un mazais cirslis (Sorex minutus). Tiek pieļauts, ka Latvijas dienvidaustrumos varētu sastapt arī mazo baltzobcirsli (Crocidura suaveolens) un vidējo cirsli (Sorex caecutiens).[2]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas mājas cirslis (Suncus murinus) ir lielākā dzimtas suga

Ciršļu dzimtas dzīvnieki ir salīdzinoši neliela auguma, lielākā daļa no tiem nav lielāki par peli. Lielākais dzimtā ir Āzijas mājas cirslis (Suncus murinus), kura ķermeņa garums sasniedz 15 cm, bet svars 100 g.[3] Pie mazākajiem ciršļiem varētu pieskaitīt vairākas sugas, bet vismazākais ir Etrūrijas cirslis (Suncus etruscus), kura ķermeņa garums ir apmēram 3,5 cm, svars 2 grami.[3][4] Etrūrijas cirslītis ir ne tikai mazākā dzimtas suga, tas ir arī mazākais zīdītājs pasaulē.[3]

Ciršļu sugām ir raksturīgas mazas actiņas un kopumā vāja redze, toties šiem dzīvniekiem ir izcila oža un dzirde.[5] Tie ir ļoti aktīvi dzīvnieciņi, ar dažādiem barošanās ieradumiem. Kopumā ciršļu sugas ir sauszemes dzīvnieki, kas barojas ar kukaiņiem, tārpiem, sēklām, riekstiem un kritušām koku lapām. Dažas sugas ir piemērojušās rāpties kokos vai dzīvot zem zemes, vai zem sniega, vai pat medīt ūdenī. Daudzas sugas, piemēram, rok alas, lai medītu vai lai paslēptos no ienaidniekiem.[6] Vairākas ciršļu sugas orientācijai telpā izmanto eholokāciju. Ziemas laikā ciršļi maz ēd un tie zaudē 30 - 50% no savas masas, samazinoties pat kaulu, galvaskausa un iekšējo orgānu apjomam.[7]

Vairākas ciršļu sugas ir indīgas un to inde izdalās caur īpašu kanālu zobos. Piemēram, Amerikas īsastes ciršļu (Blarina) ģints sugas spēj nogalināt 200 peles no vietas.[8] Indes viena no sastāvdaļām, iespējams, var tikt izmantota kā medicīnas līdzeklis pret augstu spiedienu, cita indes sastāvdaļa toties ir noderīga pret migrēnām.[9] Toties ziemeļu īsastes ciršļa (Blarina brevicauda) siekalas satur peptīdus, kas, iespējams, var tikt izmantoti vēža ārstēšanā.[10]

Eholokācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu īsastes cirslis (Blarina brevicauda) ir viena no ciršļu sugām, kas izmanto eholokāciju
Etrūrijas cirslis (Suncus etruscus) ir mazākais zīdītājs pasaulē
Mazais baltzobcirslis (Crocidura suaveolens) iespējams sastopams arī Latvijā
Meža cirslis (Sorex araneus) ir visbiežāk sastopamais cirslis Latvijā

Vienīgie zināmie uz zemes dzīvojošie zīdītāji, kuri izmanto eholokāciju, ir Madagaskarā dzīvojošie tenreki (Tenrecidae) un divas ciršļu dzimtas ģintis - ciršļi (Sorex) un Amerikas īsastes ciršļi. Zināmākās sugas ir Eirāzijā dzīvojošais meža cirslis (Sorex araneus) un Ziemeļamerikā dzīvojošais klaidoņcirslis (Sorex vagrans), kā arī ziemeļu īsastes cirslis. Ciršļi eholokācijai izmanto ultraskaņas spiedzienu sēriju.[11][12] Atšķirībā no sikspārņiem ciršļu skaņām ir zema amplitūda, tā ir platjoslu skaņa, nosedzot vairākas frekvences, ar frekvences modulācijām,[12] kā arī eholokācija visticamākais netiek izmantota medībām, bet, lai orientētos vidē.[12]

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciršļu dzimtas sugas ir ļoti teritoriāli dzīvnieki, kas satiekas tikai pārošanās laikā. Tropos gadā laikā mātītei var būt līdz 10 metieniem ar mazuļiem, pārojoties visu gadu. Mērenās joslas sugas ziemā nepārojas. Grūsnības periods atkarībā no sugas ilgst 17 - 32 dienas. Ļoti bieži pēc mazuļu piedzimšanas jau nākamajā dienā mātīte atkal sapārojas. Mazuļi tiek zīdīti līdz nākamajam metienam.[6] Ciršļu sugas dzīvo 12 - 30 mēnešus.[13]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Class Mammalia Linnaeus, 1758. In: Zhang, Z.-Q. (ed.) Animal biodiversity: An outline of higher-level classification and survey of taxonomic richness
  2. Zīdītāji (Mammalia): Kukaiņēdāji (Insectivora)
  3. 3,0 3,1 3,2 The Biology of Small Mammals
  4. ADW: Suncus etruscus
  5. Barnard, Christopher J. (1984). Macdonald, D., ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 758–763. ISBN 0-87196-871-1
  6. 6,0 6,1 Barnard, Christopher J. (1984). Macdonald, D., ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 758–763. ISBN 0-87196-871-1.
  7. Churchfield, Sara (1990-01). The natural history of shrews. ISBN 978-0-8014-2595-0.
  8. Short-tailed Shrew
  9. Piper, Ross (2007), Extraordinary Animals: An Encyclopedia of Curious and Unusual Animals, Greenwood Press
  10. BioProspecting NB, Inc’s novel ovarian cancer treatment found effective in animal cancer model. - See more at: http://www.soricimed.com/news/bioprospecting-nb-inc%E2%80%99s-novel-ovarian-cancer-treatment-found-effective-animal-cancer-model#sthash.i9jbeTRe.dpuf
  11. omasi, T. E. (1979). "Echolocation by the Short-Tailed Shrew Blarina brevicauda". Journal of Mammalogy 60 (4): 751–9. doi:10.2307/1380190. JSTOR 1380190
  12. 12,0 12,1 12,2 Siemers, B. M.; Schauermann, G.; Turni, H.; Von Merten, S. (2009). "Why do shrews twitter? Communication or simple echo-based orientation". Biology Letters 5 (5): 593–596. doi:10.1098/rsbl.2009.0378. PMC 2781971. PMID 19535367
  13. Macdonald (Ed), Professor David W. (2006). The Encyclopedia of Mammals. Oxford University Press. ISBN 0-19-920608-2.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Ciršļu dzimta