Circeņi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Circeņi
Gryllidae (Bolivar, 1878)
Lauka circenis (Gryllus campestris)
Lauka circenis (Gryllus campestris)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Taisnspārņu kārta (Orthoptera)
Apakškārta Ensifera
Dzimta Circeņu dzimta (Gryllidae)

Circeņi, circeņu dzimta (Gryllidae) ir taisnspārņu kārtas (Orthoptera) dzimta. Šajā dzimtā ir apmēram 900 sugas, kas iedalītas 8 apakšdzimtās.[1] Circeņu dzimtas tuvākie radinieki ir sienāžu dzimtas (Tettigoniidae) sugas. Circeņu dzimta ir otra lielākā dzimta taisnspārņu Ensifera apakškārtā.[2]

Circeņi ir sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Ir sugas, kas sastopamas tikai Vecajā pasaulē,[3] bet citas tikai Jaunajā pasaulē.[2] Tie mājo uz zemes, slēpjoties spraugās, zem akmeņiem vai satrūdējušām augu daļām, kā arī tie dzīvo uz zaļojošiem augiem. Circeņu izplatību nosaka barības resursi. Tie ir sastopami tikai tajās vietās, kur tiem ir pieejama barība. Vislielākā sugu bagātība sastopama mitrās un siltās vietās, kur aug daudz augu.[4]

Circeņi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājas circenis ir vienīgā Latvijā sastopamā circeņu suga

Latvijā mūsdienās sastopama viena sinantropā circeņu suga - mājas circenis (Gryllus domesticus).[5] Kādreiz tā bija bieži novērojama, tomēr pēdējos gados par tās izplatību un sastopamību trūkst datu. Latvijas Entomoloģijas biedrība 2002. gadā mājas circeni pasludināja par Latvijas gada kukaini. Tajā gadā tika datēti 20 novērojumi.[6]

Kādreiz Latvijā bija sastopams arī lauka circenis (Gryllus campestris), kura dabīgais izplatības areāls ir Eiropa. Arī citās Eiropas valstīs tā izplatība ir apdraudēta, samazinoties piemērotiem dzīves apstākļiem.[7] Pastāv viedoklis, ka šī suga Latvijā vairs nav sastopama.[5]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Circeņi visbiežāk ir brūni vai melni, bet ir sastopami arī zaļi circeņi, attēlā Fultona koku circenis (Oecanthus fultoni)[8]

Circeņi ir vidēji lieli vai lieli kukaiņi. Tie ārēji ir līdzīgi sienāžiem, tādēļ abus mēdz sajaukt. Abiem ir līdzīga ķermeņa uzbūve, lai gan circeņu ķermenis salīdzinoši ir nedaudz saplacināts. Pakaļkājas lielākas un spēcīgākas kā pārējie divi kāju pāri.[4] Tām ir paresninātas un muskuļainas ciskas, bet stilbi pagarināti. Tās ir piemērotas lekšanai, un tās sauc par lēcējkājām.[9] Galva noapaļota, ūsas garas un smalkas. Mutes orgāni kā visiem taisnspārņiem - grauzējtipa, kas piemēroti cietas barības sasmalcināšanai. Circeņu priekšspārni ir īsāki kā pakaļspārni. Lielākā daļa circeņu ir melni vai brūni, bet ir sastopami arī zaļi circeņi ar gaišiem spārniem.[4] Circeņu ķermeņu garums atkarībā no sugas ir ļoti dažāds. Tas var būt 3-50 mm.[10]

Circeņi kā visi kukaiņi ir aukstasiņu dzīvnieki. Tie ir aktīvi siltā nakts laikā. Jo siltāks laiks, jo aktīvāks circenis. Abiem dzimumiem ir timpanālie jeb dzirdes orgāni, kas atrodas uzreiz zem priekškāju vidējās locītavas (zem "ceļgala") . Abu priekškāju dzirdes orgāni savā starpā ir savienoti.[11]

Circeņu dziedāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzied jeb sisina tikai circeņu tēviņi. Tiem ir īpašs sisināšanas orgāns - liela vēna, kas segta ar zobiņiem, atgādinot ķemmi. Tā apņem katra spārna pamatni. Skaņa rodas, ar viena spārna virsējo plakni velkot gar otra spārna zobaino pamatni. Sisināšanas brīdī tēviņš sēž ar saceltiem un izplestiem spārniem. Turklāt saceltie spārni pastiprina skaņu kā akustisko sistēmu membrānas. Pieņēmums, ka circeņi sisina, trinot kājas, ir maldīgs mīts. Atkarībā no tā, kādai sugai tie pieder, vai no tā, kāda ir gaisa temperatūra, circeņi sisina ar dažādiem ritmiem. Lielākā daļa sugu sisina ātrāk, ja gaiss ir siltāks. Piemēram, ASV, saskaitot Fultona koku circeņa (Oecanthus fultoni) sisināšanas skaitu 14 sekundēs un pieskaitot skaitli 40, var pateikt, kāda ir gaisa temperatūra Fārenheitos.[12]

Circeņiem izšķir 4 veida dziesmas. Visskaļākā ir mātītes aicinājuma dziesma, kas paredzēta mātīšu pievilināšanai un tēviņu aizbiedēšanai. Mīlas dziesma tiek dziedāta, kad mātīte atrodas blakus. Šī dziesma ir visklusākā un maigākā. Tēviņš nomaina kustības virzienu, kādā spārni tiek vilkti gar pretējā spārna zobiņiem. Ja tuvumā ir cits tēviņš, tiek dziedāta agresīvā dziesma, kas ir skaļa, biedējoša, ar stāvus izslietiem spārniem. Toties pēc veiksmīgas sapārošanās circenis dzied pārošanās dziesmu.[13]

Circeņi kā mājdzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumos ir ticējums, ka circeņu sisināšana nes laimi, tādēļ Ķīnā un Japānā jau gadsimtiem ilgi tie ir turēti mājās kā mājdzīvnieki.[13] Augstmaņi tos ievietoja zelta būrīšos un nolika blakus gultai, jo circeņi parasti dzied tikai naktīs. Arī mazāk turīgi cilvēki turēja circeņus, tikai to būrīši bija darināti no bambusa vai koka. Mūsdienās joprojām ir cilvēki, kas circeņus tur kā mājdzīvniekus.[13]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Circeņi ir visēdāji, kas barojas ar organiskām vielām, augiem, sēnēm un sēklām. Ja trūkst barības, tie apēd savus mirušos sugas brāļus vai uzbrūk un nogalina novājinātus, savainotus circeņus. Tiem ir samērā spēcīgi žokļi. Ir zināmas dažas sugas, kas kož pat cilvēkiem.[14]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Circeņi pārojas vasarā, kad ir silts, bet olas dēj rudenī. Pavasarī no olām izšķiļas jaunā paaudze. Viena mātīte izdēj 150-200 olas.[15] Tomēr dažas sugas dēj olas nepārtraukti, piemēram, mājas circenis. Mājas circeņa mātīte olas spēj dēt līdz 2x mēnesī. Mātītēm ir gari adatām līdzīgi olu dējekļi. Tēviņi ir ļoti vaislīgi, jo tiem ir proporcionāli lieli sēklinieki. Tie spēj sapāroties uzreiz pēc kārtas ar vairākām mātītēm. Krūmu circeņu sugai Platycleis affinis ir proporcionāli lielākie sēklinieki pasaulē. Tā sēklinieku svars sastāda 14% no kopējā ķermeņa svara.[16]

Circeņi ir iecienīts barības resurss daudziem dzīvniekiem. Ar tiem barojas vardes, ķirzakas, bruņurupuči, salamandras un zirnekļi.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]