Cisterciešu ordenis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cisterciešu ordeņa ģerbonis.

Cisterciešu ordenis (latīņu: Ordo Cisterciensis; saīsinājums: OCist.) ir Romas katoļu baznīcas mūku un mūķeņu ordenis, dibināts 1098. gadā Burgundijas valstī (tagad Francijā). Cisterciešu ordeņa mācības pamatā ir uzsvars uz roku darbu un pašpietiekamība, agrāk cisterciešu klosteri sevi uzturēja ar lauksaimniecību un alus darīšanu. Mūki tradicionāli valkā baltas drēbes, tādēļ vēsturiski tika dēvēti par "baltajiem mūkiem" iepretī "melnajiem mūkiem" jeb benediktīniešiem.

2005. gadā pie Cisterciešu ordeņa piederēja 1499 mūki (starp tiem 696 priesteru) un 883 mūķenes[1]. Turklāt Striktās Observances novirzienam (Order of Cistercians of the Strict Observance) pieder vēl apmēram 2500 mūku un 1800 mūķeņu 101 vīriešu un 70 sieviešu klosteros[2].

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bernāra no Klervo attēls 13. gadsimta manuskriptā.

Ordeņa nosaukums cēlies no Sito (Cîteaux) ciema latīniskā nosaukuma Cistercium. 21 Benediktīniešu ordeņa mūks tur 1098. gadā nodibināja Sito abatiju, kurā 12. gadsimta sākumā iestājās Bernārs no Klervo (Bernard de Clairvaux) un kļuva par jaunā ordeņa garīgo līderi. Cistercieši mēģināja atgriezties pie tiem mūku dzīves principiem, kurus 6. gadsimtā bija piekopis Svētais Benedikts.

Ordeņa klosteri tika dibināti ne tikai mūsdienu Francijas, bet arī Anglijas, Velsas, Skotijas, Īrijas, Spānijas, Portugāles, Itālijas, Vācijas, Čehijas, Zviedrijas, Igaunijas un Latvijas (Daugavgrīvas klosteris) teritorijās. To skaits pieauga no apmēram 330 klosteriem 1150. gadā līdz 530 1200. gadā un sasniedza 650 klosterus 1250. gadā. Visiem klosteriem bija jāievēro vieni un tie paši likumi, visiem abatiem katru gadu bija jādodas uz Sito klosteri, kur 14. septembrī notika Vispārējais kapituls. Tāpat mātes klostera (dibinātājklostera) abatam bija pienākums reizi gadā apmeklēt meitas klosterus, lai pārliecinātos par pareizās kārtības ievērošanu. Rezultātā 13. gadsimtā izveidojās labi funkcionējošs cisterciešu ordeņa informācijas tīkls, kas aptvēra lielāko daļu no Eiropas[3].

Pēc cisterciešu mūka Teoderiha ierosinājuma 1200. gada aprīlī Romas pāvests Inocents III aicināja Cisterciešu ordeņa abatus un mūkus doties uz Līvzemi sludināt kristīgo ticību. Tādēļ 1205. gadā Marienfeldas abatijas mūki Svētā Nikolaja kāpā Daugavgrīvā Daugavas labajā krastā uzcēla klosteri un ar pāvesta atļauju abata Teoderiha vadībā tika izveidots jauns cisterciešu konvents. Pēc Igaunijas pakļaušanas ap 1230. gadu otrs cisterciešu klosteris tika nodibināts Tērbatas bīskapijas teritorijā Kerknā (Kärkna), bet 1317. gadā trešais klosteris Padisē dāņu Igaunijā.

Cisterciešu mūki veicināja lauksaimniecības un amatniecības attīstību un jauno tehnoloģiju izplatīšanos viduslaiku Eiropā. Piemēram, Daugavgrīvas klostera brāļi 1266. gadā uz Dūņupes starp Ķīšezeru un Daugavu (tagadējais Mīlgrāvis) ierīkoja pirmās ūdensdzirnavas mūsdienu Latvijas teritorijā. Ordeņa locekļi dalījās priesteros un "lajos" jeb konversos, kas uzņēmās tikai daļu no mūka solījumiem un katru dienu strādāja smagu fizisko darbu. 1891. gadā dažas abatijas izveidoja Striktās Observances (Stingrās paklausības) novirzienu, kas mūsdienās eksistē kā patstāvīgs mūku ordenis.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]