Dāvids Beika (1885—1946) bija latviešu marksists un profesionāls revolucionārs, viens no Amerikas latviešu sociāldemokrātijas koporganizācijas vadītājiem (1907—1917), LSPR Rūpniecības komisārs (1919).
Dzimis 1885. gada 30. augustā Zaļenieku pagasta "Anutelēs". Strādāja par Dobeles skolotāju (1903—1905), 1903. gada iestājās LSDSP. 1905. gada revolūcijas laikā piedalījās muižu dedzināšanās, vēlāk vadīja Dobeles apriņķa mežabrāļu kustību.
1907. gadā emigrēja uz ASV, kur bija viens no Amerikas latviešu sociāldemokrātijas koporganizācijas vadītājiem (1907—1917).
Pēc Oktobra revolūcijas ieradās Padomju Krievijā, Sarkanās armijas iebrukuma laikā atgriezās Latvijā, bija LSPR Rūpniecības komisārs (1919).
Pēc Padomju Latvijas sakāves pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja darboties kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis (1919—1923) un Kominternes izpildkomitejas loceklis (1920—1921).
Vēlāk darbojās Vjazmas (1921—1923), Smoļenskas (1923—1926) un Arhangeļskas VK(b)P komitejās. PSRS Smagās rūpniecības Tautas komisariāta darbinieks (1932—1935).
Piedalījās Spānijas Pilsoņu karā (1936—1938), organizēja Internacionālās brigādes. Lielā terora laikā viņu 1938. gada 20. aprīlī apcietināja un apsūdzēja dalībā pretpadomju nacionālistiskā diversantu teroristu organizācijā.
Pēc ilgstošām pratināšanām 1939. gada 22. aprīlī viņam piesprieda 20 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē. Pēc oficiālās versijas miris ieslodzījumā 1946. gada 6. februārī Komi APSR.[1]
