Daugavpils cietoksnis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Daugavpils cietoksnis.

Daugavpils cietoksnis (arī Dinaburgas cietoksnis) ir ievērojamākais Daugavpils kultūrvēsturiskais piemineklis. Dinaburgas cietokšņa celtniecību 1582. gadā pabeidza Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Stefans Batorijs. Laika posmā no 1810. līdz 1833. gadam notika pilnīga cietokšņa pārbūve un pie tolaik nepabeigtā cietokšņa notika 1812. gada kara kaujas pret Napoleona armiju. Dinaburgas cietoksnis bija viens no Krievijas impērijas 1. klases cietokšņiem un tam bija liela nozīme arī Pirmā pasaules kara kaujās ar Vācijas karaspēku. Latvijas brīvības cīņu laikā pēc kaujām pie Daugavpils 1920. gada janvārī cietokšņa garnizons padevās Latvijas armijai.

Šobrīd tas ir vienīgais bez pārmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietokšņa paraugs Austrumeiropā.

Senākais cietoksnis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senā Daugavils pirms nopostīšanas 1577. gadā
Daugavpils cietokšņa plāns tagadējā vietā (pirms 1700. gada)

1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV pilnībā sagrāva seno Dinaburgas komturu cietoksni un tirdzniecības apmetni pie tās, kas atradās 19 km augšup pa Daugavu.

Cietokšņa pārbūve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleona karu laikā 1810. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I pavēlēja sākt Dinaburgas cietokšņa pārbūvi Daugavas upes aizsardzības līnijas stiprināšanai pret gaidāmo iebrukumu. Cietokšņa būvdarbos tika izmantotas karaspēka vienības. Uz Dinaburgu nosūtīja karavīru bataljonus no Volīnijas, Toboļskas, Kremenčugas, Viļņas, Minskas guberņām. Mītavas (Jelgavas) bataljonam tika pavēlēts: „Steidzami doties uz Dinaburgu, lai piedalītos cietokšņa izbūves darbos... Šis bataljons ar laiku tiks pārdēvēts par Dinaburgas bataljonu, kur tam uz visiem laikiem būs palikt.” Bez karavīriem būvdarbos iesaistīja arī Dinaburgas apkārtnes iedzīvotājus un 2000 strādniekus no Vitebskas guberņas. Tādējādi kopējais nodarbināto skaits bija apmēram 10 000 cilvēku, kā arī tika izmantoti 300 artilērijas zirgi un 150 — 200 pajūgi. Tam laikam celtniecības darbi bija iespaidīgi un stradnieki nepārtraukti strādāja divās maiņās.

Cietokšņa nocietinājumu sistēmas inženieris bija Georgs Heinrihs Hekels (1764—1832), kas par savu ieguldījumu cietokšņa izbūvē 1811. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Arī cietokšņa sienu izturības pārbaudes uzraudzība tika uzticēta Hekelim. Bet iekšējo ēku (dzīvojamo un saimniecības) celtniecības plānošanā, kura bija veidota pēc krievu ampīra stila, tika piesaistīts Krievijas impērijā pazīstamais arhitekts Aleksandrs Štauberts (1781—1843), kurš uzcēla arī ievērojamu skaitu ēku Daugavpils (Dinaburgas) vēsturiskajā centrā (tālaika jaunā priekšpilsēta), kuru veido 1928. — 1930. gadā celto administratīvo ēku ansamblis. Zīmīgi, ka arhitekts A. Štauberts, projektējot šīs ēkas, izmantoja Krievijas impērijas pilsētu apbūvei īpaši sagatavotus paraugfasāžu zīmējumus.

Cietokšņa aizstāvēšana 1812. gadā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis raksts ir par 1812. gada kauju pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Piemineklis Daugavpils cietokšņa aizstāvjiem (1912).

Pēc Napoleona Lielās armijas iebrukuma Lietuvā krievu 1. Rietumu armija atkāpās uz Drisas (tagad Verhņedvinska) nocietinājumiem un atsedza brīvu pieeju nepabeigtajam Dinaburgas cietoksnim. 19. jūnijā Krievijas 1. armijas pavēlnieks Barklajs de Tolli pavēlēja pārvest no Dinaburgas uz Novgorodu provianta, šaujampulvera un citus valsts īpašuma krājumus, atstājot Dinaburgas garnizona aizsardzībai tikai pašu nepieciešamāko. Cietokšņa aizsardzībai atstāja 2 500 vīru ar 80 lielgabaliem un mortīrām ģenerālmajora Ulanova vadībā. Papildus 23. jūnijā ieradās apvienotais huzāru pulks, kurš sastāvēja no Izjumovas un Jeļizavetgradas pulku rezerves eskadroniem. 29. jūnijā uz Dinaburgu papildus tika norīkoti vēl 4 bataljoni no rezerves korpusa, kavalērijas vienība un 50 kazaki.

Kad 30. jūnijā franču ģenerāļa Legrana divīzija sasniedza Kalkūnu apkārtni, trīs krievu huzāru eskadroni uzbruka to avandgardam un sagūstīja 12 ienaidnieka karavīrus. 1. jūlijā maršala Udino korpuss 3 kājnieku (32 000 vīru) un 1 kavalērijas divīzijas (2 400 vīru) sastāvā pietuvojās priekštilta nocietinājumiem un sāka uzbrukumu. Cīņa ilga 4 stundas, bet cietokšņa aizstāvji ar lielgabaliem šāva pāri Daugavai un atvairīja uzbrukumu. Avangarda kavalērijas vienības komandieris ģenerālis Marbo saviem jātniekiem deva pavēli ielauzties krievu armijas rindās, lai tādējādi piespiestu cietokšņa aizstāvjus pārtraukt artilērijas apšaudi. Tā kā tilta vārti bija aizslēgti, krievu armijas vienības atkāpās pāri upei pa pontontiltu.

Ģenerālis Marbo stājās pulka priekšgalā un pavēlēja kavalēristiem sekot viņam uz tilta, bet izkārtoties tādā veidā, lai starp rindām būtu starpposms zirga korpusa garumā. Franču kavalēristi nokļuva krievu artilērijas apšaudes krustugunīs, izbiedētie zirgi ar visiem jātniekiem lēca upē. Redzot uzbrukuma neveiksmi, maršals pavēlēja atkāpties. 1. jūlijā maršals Udino vēl vairākas reizes gāja uzbrukumā, bet visi viņa mēģinājumi ieņemt cietoksni bija neveiksmīgi. Krievu karavīri ģenerālmajora Ulanova un inženierpulkveža Hekeļa vadībā varonīgi atvairīja ienaidnieka uzbrukumus. Cīņas ilga apmēram 12 stundas.[1] Arī 2. un 3. jūlija triecienuzbrukumi cieta neveiksmi un 4. jūlija naktī maršals Udino saņēma Napoleona pavēli atkāpties no Dinaburgas un doties augšup pa Daugavas kreiso krastu. Tikai Polockā frančiem izdevās šķērsot Daugavu un turpināt virzīties uz Pēterburgas pusi.

Maršala Makdonalds komandētais 10. kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija - kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3 000 jātnieku) no Zemgales devās uzbrukumā divos virzienos - uz Rīgu un uz Jēkabpili, no kuries pa abiem Daugavas krastiem virzījās uz Daugavpili. 20.jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto cietoksni. 24. jūlijā pilsētā ieradās maršals Makdonalds un pavēlēja nojaukt cietokšņa nocietinājumus, bet pats pārcēlās uz Kalkūni, kur iekārtoja savu štāba mītni. Makdonalda vadītās armijas daļas izvietojās rajonā starp Daugavpili un Krustpili un sastāvēja no 20 000 vīriem, pašā Daugavpilī atradās apmēram 6 000 kavalēristu un kājnieku. Oktobrī Makdonalds pārcēla savu štāba mītni uz Staļģenes muižu uz dienvidiem no Jelgavas.

Garnizons[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dinaburgas cietoksnī kopš tā uzcelšanas 19. gs. bija dislocēts armijas garnizons, kur ievērojama daļa virsnieku bija vācu tautības. Starp tiem minami Dinaburgas pilsētas galva un pilsētas teātra dibinātājs Nikolajs Hagelstroms (1812 - 1884), Dinaburgas cietokšņa komandants Gustavs Helvigs (1776—1855), Vasilijs (Vilhelms) fon Rotkirhs (1818- 1891) - cietokšņa virsnieks un Dinaburgas pilsētas teātra dramaturgs.

Pēc uzvaras Latvijas brīvības cīņās Daugavpils cietoksnī līdz 1940. gadam dislocējās 4. Zemgales kājnieku divīzija.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]