Defise

Vikipēdijas lapa
Defise
Interpunkcija
apostrofs’ '
daudzpunkte…, ...
defise-,
divpunkte..
domuzīme, –, —, ―
iekavas[ ], ( ), { }, ⟨ ⟩
izsaukuma zīme!
jautājuma zīme?
kols:
komats,
pēdiņas« », “ ”, „ “
punkts.
pusiekava)
semikols;
slīpsvītra/
vienpēdiņas‘ ’
zvaigznīte*

Defise (krievu: дефис, cēlies no latīņu: divisio — ‘dalīšana’) jeb savienojuma zīme[1] ir pieturzīme, tā ir svītriņa, kas īsāka par domuzīmi.[2] Latviešu valodā tiek lietota tehniskas rakstu zīmes un vienotājzīmes funkcijā. Latviešu valodā tā ienākusi pēc vācu un krievu valodas parauga. Starp defisi un saistāmajiem vārdiem vai to daļām atstarpe nav liekama.[1] Dažās valodās defisei ir ortogrāfiskas zīmes funkcija (piemēram, krievu (по-прежнему, что-то) un franču valodā (celui-ci)).[3]

Defise ir aizstājusi vecākajos rakstu valodas posmos lietoto biedruzīmi (=), kas galvenokārt tikusi lietota vārdu saistījuma parādīšanai un mūsdienu latviešu valodā netiek lietota.[1][4]

Lietojums latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Defise tiek lietota:[5][1]

  1. vārda dalīšanā zilbēs, norādot vārdu pārnesumu jaunā zilbē
    bur-vī-gi, mei-te-ne
  2. vārda dalīšanā morfoloģiskajās sastāvdaļās
    priekš-niek-s
  3. stostīšanās, saraustītas runas vai atsevišķu skaņu stiepšanas parādīšanai
    E-e-s gr-r-ibēju t-t-teikt; P-ē-t-e-r-i!
  4. starp izsauksmes vārdiem, ja tiek parādīts dzīvnieku balsu un citu balsu skaņu atdarinājums
    Vau-vau! Ha-ha!
  5. vārdu daļu izlaiduma saīsinājumos
    k-gs (kungs), k-dze (kundze)
  6. vārdu daļu nepilnīguma un saistījuma ar citām vārda daļām parādīšanai[a]
    "Lietvārdiem ir raksturīgas izskaņas -nieks, -niece"
  7. īpašvārdu, kas veido vienu uzvārdu (bet ne vairākus dažādu cilvēku uzvārdus, kad lietojama domuzīme) vai ģeogrāfisku nosaukumu, kurus nevar sapludināt saliktenī, savienošanā
    Vīķe-Freiberga, Gē-Lisaks, Sklodovska-Kirī, Garmiša-Partenkirhene
  8. ģeogrāfiskajos nosaukumos, kas apzīmē plašākus ģeogrāfiskus objektus pēc vairāku apdzīvotu vietu nosaukumiem[b]
    Lestenes-Ēnavas purvs
  9. divu salikteņu komponentu savienošanā, kur pirmā komponente ir skaitlis un otrā — īpašības vārds ar izskaņu -ējs vai -īgs[c]
    25-procentīgs šķīdums
  10. starp diviem lietvārdiem, starp kuriem nav atributīvas pazīmes un kas apzīmē vienu jēdzienu[d]
    krievu-angļu vārdnīca
  11. šifrētajos nosaukumos starp vārdiem vai burtiem un cipariem
    traktors T-24, modelis V-234, Ziemeļpols-11
  12. starp ciparu vai simbolu grupām, lai padarītu tās pārskatāmākas
    LV-1035, tālruņa numurs 6-7-123456

Defise netiek lietota:[5]

  1. starp lietvārdu un kādu alfabēta burtu[e]
    T krekls, β stari
  2. starp lietvārdiem, kas saistīti apzīmētāja attieksmēs (parasti tie ir profesiju, grupējumu, specialitāšu u. tml. nosaukumi)
    sekretāre referente, inženieris mehāniķis

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Nav ieteicams salikteņu virknēs neatkārtot to daļu, kas atkārtojas. Piemēram, "kodol- un atomieroči".[1]
  2. Defises vietā lietojama vienotājdomuzīme, ja īpašvārdi apzīmē objekta galapunktus ar nozīmi "no — līdz", piemēram, Rīgas—Daugavpils ceļš.[1]
  3. Šādas konstrukcijas tomēr nav vēlamas.[1]
  4. Šādos gadījumos var tikt lietots arī saiklis un, bet defise nodrošina nepārprotamību. Piemēram, "pirkšanas un pārdošanas līgums" var nozīmēt divu dažādu līgumu esamību, savukārt "pirkšanas-pārdošanas līgums" viennozīmīgi norāda, ka tas ir viens un tas pats līgums.[5]
  5. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija ir atzinusi vārda ‘elektronisks’ saīsināšanu ar defisi, piemēram, e-pasts.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Aina Blinkena. Latviešu interpunkcija (otrais, pārstrādātais izd.). Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. 407.—411. lpp. ISBN 978-9984-40-516-2.
  2. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 135.—136. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  3. Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 463. lpp.
  4. «Biedruzīme». Termini.lza.lv. Skatīts: 2014. gada 2. septembrī.
  5. 5,0 5,1 5,2 D. Guļevska, A. Miķelsone, T. Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002. 221.—223. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
  6. «E-pasts, epasts vai e-pasts?». Valoda.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 6. septembrī. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.