Deivids Hjūms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Deivids Hjūms
David Hume
Deivids Hjūms
Personīgā informācija
Dzimis 1711. gada 26. aprīlī
Edinburga, Skotija
Miris 1776. gada 25. augustā (65 gadi)
Edinburga, Skotija
Tautība skots
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija Skotu apgaismība, Empīrisms, Naturālisms, Skepticisms, Utilitārisms, Klasiskais liberālisms
Galvenās intereses Epistemoloģija, loģika, metafizika, prāta filozofija, ētika, estētika, .
Alma mater Edinburgas universitāte
Ietekmējies no Džons Loks, Džordžs Bērklijs, Frensis Hatčesons, Īzaks Ņūtons
Ietekmējis Ādams Smits, Ādams Fergusons, Imanuels Kants, Džeremijs Bentams, Džeimss Medisons, Aleksandrs Hamiltons, Ogists Konts, Viljams Džeims, Čārlzs Darvins, Bertrans Rasels, Tomass Hekslijs, Džons Stjuarts Mills, Alberts Einšteins
Galvenie darbi Traktāts par cilvēka dabu, Pētījums par cilvēka sapratni

Deivids Hjūms (angļu: David Hume, dzimis 1711. gada 26. aprīlī, miris 1776. gada 25. augustā) bija skotu vēsturnieks un filozofs, kam bija liela nozīme divu filozofijas skolu - skepticisma un empīrisma attīstībā. Hjūmu mēdz uzskatīt par trešo - visradikālāko - no tā sauktajiem "britu empīriķiem" (pārējie divi ir Džons Loks un Džordžs Bērklijs). Hjūma filozofijā liela nozīme bija ne tikai skepticismam, bet arī naturālismam.

Hjūms ir dzimis Edinburgā un turpat arī mācījies. Sākumā viņš apsvēra iespēju studēt jurisprudenci, taču vēlāk viņu pārņēma, paša vārdiem izsakoties, "nepārvarama nepatika pret visu, izņemot nodarbošanos ar filozofiju un vispārīgu mācīšanos".

Divdesmit sešu gadu vecumā viņš Francijā pabeidza darbu "Traktāts par cilvēka dabu" ('A Treatise of Human Nature'). Lai arī tagad daudzi to uzskata par būtiskāko Hjūma darbu, sākotnēji tas neguva atbalstu.

Pavadījis dažus gadus darbā pie dažādiem politiķiem un militāristiem, Hjūms atgriezās pie studijām. Nolēmis, ka "Traktāta par cilvēka dabu" būtiskākā neveiksme ir stils, nevis saturs, Hjūma materiālu pārstrādāja, lai tas būtu vieglāk uztverams. Tā radās darbs "Pētījums par cilvēka sapratni" ('An Enquiry Concerning Human Understanding').

Vēlākajos gados viņam tika liegti dažādi amati, jo viņš bija ateists. Tomēr viņam izdevās iegūt izcila esejista un vēsturnieka slavu. Viņa darbiem izteikti lielāku uzmanību sāka pievērst, kad Imanuels Kants apgalvoja, ka tieši Hjūms esot viņu atmodinājis no "dogmatiskas snaudas".

Hjūms uzskatīja, ka lietām pašām nepiemīt īpašības, tās noteic cilvēka maņas. Līdzīgā kārtā cilvēka saprāts nespēj radīt jaunas domas, bet gan dažādi apvienot jau zināmās un uztvertās. Prāts ir nesaraujami saistīts ar apkārtējo realitāti.

Hjūma uzskati par morāli un brīvo gribu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hjūms savās idejās par ētiku un morāli noliedz prāta lomu morālas rīcības izvērtēšanā un apgalvo, ka amorālu rīcību nenosaka, tas, ka tā ir pretēja saprātam. Hjūms uzskata, ka morālie ieskati ir iekšējās ticības motivēti. Viņš apgalvo, ja kāds tic tam, ka slepkavošana ir morāli nosodāma, tad viņš arī nekad tā nerīkosies. Saprāts pēc Hjūma var nodarboties ar loģiku un reģistrēt faktus, turpretim morālai rīcībai nepieciešama iekšēja ticība un sajūta, ka tā vai cita rīcība ir morāla vai amorāla. Hjūms brīvas gribas jēdzienu radikāli problematizē, norādīdams, ka brīvā griba nav savienojama ar indeterminismu un kā morāliskums nav rodams ne brīvajā gribā, ne determinisma, jo abu pieņēmumu konsekvences novestu pie bezatbildības. Tā piemēram, ja pieņemam, ka cilvēka rīcība ir determinēta, tad kā viņš var būt atbildīgs par to, ko viņš dara, ja viss jau ir noteikts iepriekš? Tomēr Hjūms apgalvo, ka arī brīva griba nevar būt avots morālai un ētiskai rīcībai, jo, ja pieņem, ka cilvēka darbībā ir neatkarīga un tā rodas spontāni, tad var secināt, ka tā nav arī atkarīga no cilvēka rakstura un nodomiem, līdz ar to no viņa nedrīkst prasīt nekādu atbildību. Šeit Hjūma uzskati šķiras no Kanta, kurš cilvēka rīcību uzskata par brīvu un kategoriskā imperatīva uzraudzītu. Hjūms gan apšauba saprata spēju noteikt morāles īpašības, gan neuzticas brīvas gribas jēdzienam, abi nojēgumi ir ļoti svarīgi Kanta idejās, līdz ar to var secināt, ka Hjūma ieskati par morāli krasi atšķiras no Kanta.