Delartiskā komēdija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Delartiskā komēdija, XVI gs

Delartiskā komēdija (itāliešu commedia dell'arte 'profesionālais teātris' jeb 'profesionālā komēdija') jeb masku komēdija bija improvizācijas teātra forma, kura attīstījās XVI gs. Itālijā un uzplaukumu piedzīvoja XVII gs. Ar delartiskās komēdijas rašanos sāka attīstīties profesionālais teātris. Delartiskā komēdija ir balstīta uz improvizāciju; liela nozīme tajā ir arī mūzikai un dejai.

Delartiskā komēdija attīstījās no dažādām jau no viduslaikiem pastāvošām lielākoties neprofesionālu aktieru (giullaresca) grupām. Teātra mērķauditorija bija ļoti plaša — mazāk talantīgo aktieru apvienības uzstājās ciematos un nelielās pilsētās (laukumos un uz improvizētām skatuvēm), savukārt nozīmīgākās delartiskās komēdijas trupas spēlēja augstmaņu un pat karaļu pilīs. Sākot jau ar XVI gs. vidu, itāliešu aktieru trupas devās uz viesizrādēm Francijā, Vācijā, Spānijā, Krievijā, Anglijā.

Izcelsme un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairākas teorijas par delartiskās komēdijas izcelsmi. Tās pamatā varētu būt:

Delartiskās komēdijas attīstību veicināja aktieris un dramaturgs Andželo Beolko (Angelo Beolco, 1502—1542), kurš dramaturģijā pievērsās vienkāršo ļaužu dzīvei (pretstatā t.s. "erudītajai komēdijai", kas attīstījās universitātēs). 1528. gadā Beolko uzrakstīja komēdiju, kurā katrs personāžs runāja savā dialektā (tas raksturīgi delartiskajai komēdijai). Biežs Beolko lugu personāžs bija zemnieks Rudzante (Ruzzante); viņa komēdijās tika attēlota lauku dzīve. Lugas bija rakstītas Padujas dialektā.

Delartiskās komēdijas scenāriji bija rakstīti tautas valodā, dažādos dialektos. Vislielāko ieguldījumu scenāriju saglabāšanā devis Flamīnio Skala ar darbu Il teatro delle favole rappresentative (1611). Sākotnēji aktieriem bija pieejami tikai scenāriji, taču vēlāk parādījās arī tekstu grāmatas, kurās bija apkopoti dažādām situācijām piemēroti emocionāli monologi. Šādus tekstus parasti izmantoja mīlētāji, kuru lomām bija raksturīga nopietnība, taču tos lietoja arī jauno mīlētāju vecāki, juristi un iedomīgie karavīri.

Starp nozīmīgākajām delartiskās komēdijas aktrisēm jāmin Izabella Andreīni (viņas vārdā vēlāk bieži tika dēvētas jaunās mīlētājas), kura spēlēja vienā no populārākajām delartiskās komēdijas trupām — I Gelosi (pie šīs trupas piederēja arī tādi aktieri kā Alberto Ganasa, Flamīnio Skala un Frančesko Andreīni). Citas nozīmīgas trupas bija I Confidenti, I Uniti, I Fedeli, I Accesi. I Gelosi izveidojās 1569. gadā no citas aktieru trupas; īpašu slavu trupa ieguva, kad Frančesko Andreīni (1548-1624) 1578. gadā apprecēja Izabellu Kanāli (1562-1604). 1600. gadā Francijas karalis Anrī IV trupu uzaicināja spēlēt savās kāzās.

Pret delartisko komēdiju nereti vērsās garīdzniecība, kas to uzskatīja par amorālu — dažkārt izrādes tika aizliegtas, bet aktieri — izraidīti. Īpaši stingrs delartiskās komēdijas pretinieks bija Milānas arhibīskaps Karlo Borromeo, kurš panāca garīdzniekiem tiesības cenzēt scenārijus.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Delartiskajai komēdijai raksturīgas vairākas pazīmes:

  • masku izmantojums,
  • izrāžu tēli — tipāži,
  • scenāriji (tajos nebija rakstīts personāžu teksts, bet gan īsi aprakstīts lugas sižets, tāpēc aktieriem bija jāimprovizē).

Maskas bija dažādas — tās varēja klāt visu aktiera seju vai arī tikai tās daļu. Maskas tika izgatavotas no kartona vai mīkstas ādas, taču dažkārt tika arī uzkrāsotas. Katrai maskai bija savs prototips — kāds dzīvnieks. Vienīgie lugas personāži, kas maskas nenēsāja, bija mīlētāji.

Katrs aktieris tika nolīgts, lai spēlētu noteiktu tēlu tipu, kuru spēlēja visās izrādēs (bieži aktieris dzīves laikā pat pieņēma sava tēla vārdu); izņēmums bija jauno mīlētāju tēli, kuri, ja vairs neatbilda lomai, varēja sākt tēlot citu tipu. Katrā aktieru trupā bija noteikts masku komplekts (pamatmasku skaits bija apmēram 10, taču to variācijas sniedzās simtos). Tipiskā delartiskās komēdijas trupā bija 10-12 aktieri (taču to varēja būt arī tikai 5 vai pat 25), no kuriem lielākā daļa bija vīrieši, taču bija arī vairākas sievietes. Pēc atveidojamajiem tipiem trupās parasti bija divi mīlētāju pāri, kalpone, kapteinis, divi kalpi, divi vecie vīri. Trupai bija arī savs vadītājs, kura uzdevums bija izskaidrot aktieriem tēlu attiecības. Tēli runāja dažādos Itālijas dialektos (izņemot jaunos mīlētājus, kas runāja literārā valodā).

Scenārijos (sogetto) rakstīts bija tikai komēdijas sižets: tika aprakstīts darbības gaita, tēlu uznākšanas kārtība, monologu un dialogu temati, taču teksts aktieriem bija jāimprovizē. Dažkārt iepriekš sagatavoti tika atsevišķi monologi, kā arī muzikālie dueti. Scenāriju autori bija paši aktieri.

Delartiskajā komēdijā atkārtoti tika izmantotas noteiktas komiskās detaļas — lazzi; katram tēlam bija raksturīgi noteikti lazzi. Tematiski delartiskās komēdijas centrā bija mīlestība, greizsirdība, laulības pārkāpšana u.tml. tēmas.

Tēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Delartiskajai komēdijai bija raksturīgi pārspīlēti tēli, piemēram, Kapteinis, Doktors, Arlekīns; vienīgie nopietnie tēli bija jaunie mīlētāji, kuri nevalkāja maskas, bija pievilcīgi, izglītoti, asprātīgi, ģērbušies saskaņā ar sava laika modes prasībām.

Nozīmīgas maskas bija kalpi — dzanni (zanni); parasti darbojās divi kalpi, no kuriem viens ir gudrs, bet otrs muļķis. Blakus kalpiem delartiskajā komēdijā darbojās arī kalpones (istabenes), kas mēdza iesaistīties savu kundžu mīlas intrigās.

Arlekīns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arlekīns (Arlecchino) delartiskajā komēdijā ir naivais kalps, kurš bieži krīt par upuri Brigellas izdarībām. Parasti viņš ir Pantalones, taču var būt arī Doktora vai Kapteiņa kalps. Arlekīns bieži veic dažādus akrobātiskus trikus, tiek atveidots fiziski veikls, lai arī ne pārāk gudrs (piemēram, Arlekīns neprot lasīt, kas tiek izmantots komiskam efektam, kad viņš saņem vēstuli un izliekas to lasām). Viņš lugas gaitā nereti zaudē kādu ķermeņa locekli (piemēram, roku). Arlekīnam ir mīlas sakars ar Kolumbīni, taču viņš ne vienmēr ir uzticīgs.

Arlekīna maska ir melna, ar bārdu, uz pieres Arlekīnam parasti vairāki puni, galvā sarkana berete ar zaķa asti. Ģērbies viņš zemnieku tērpā, taču uz apģērba Arlekīnam uzšūti daudzi neregulāras formas ielāpi (vēlāk šie ielāpi iegūst regulāru rombveida formu; skat. attēlu). Pie jostas Arlekīnam ir batocchio (koka zobens vai garš koka priekšmets, kas sadalīts divās daļās — tādējādi, ja Arlekīns ar to sit, rodas skaļa, īpatnēja skaņa). Arlekīna maskas prototipa dzīvnieks ir kaķis, cūka vai pērtiķis.

Arlekīna vārda izcelsme ir neskaidra: iespējams, tas nāk no viduslaiku mistērijām, kurās līdzīgi sauca velnus, Dantes "Dievišķās komēdijas", kur līdzīgi sauc vienu no velniem, vai kāda skandināvu varoņa vārda. Starp ievērojamākajiem Arlekīna lomas atveidotājiem jāmin Visentīni un Džovanni Ganasa.

Brigella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brigella (Brighella) ir viens no delartiskās komēdijas dzanni — atjautīgs un izdomas bagāts tēls, kurš lugās bieži nostājas mīlētāju pusē. Brigellam arī raksturīgi nodot kungus savu interešu dēļ; tāpat viņš ir visai mantkārīgs. Dažkārt Brigella ir kādas tavernas īpašnieks. Parasti Brigella ir Arlekīna partneris, gudrākais no abiem dzanni. Brigella runā Brešas dialektā.

Brigellas maska ir tumša, ar ūsām un bārdu. Viņa tērps ir balts (biksēm ir zaļa apmale), pie tā pieder liela berete un josta, kas nokarājas līdz ceļiem. Brigellas maskas prototipa dzīvnieks ir suns un cālis vai kaķis un žurka.

Doktors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Doktors (Il Dottore) delartiskajā komēdijā ir jurists, ārsts vai universitātes profesors; šajā tēlā tiek kariķēti garīgā darba veicēji, zinātnieki. Doktoram raksturīgi izsmalcināti, taču nesakarīgi monologi, kas pārblīvēti ar dažādiem izteicieniem svešvalodās, aforismiem u.tml. Bieži Doktors ir vecs, ar tieksmi uz alkoholu un jaunām meitenēm, jaucas kaimiņu darīšanās. Viņš mēdz piedēvēt tēliem slimības, kuru tiem nav, un piedāvāt tās izārstēt. Doktors runā Boloņas dialektā.

Doktora maska ir melna, seju aizklāj tikai daļēji (pieri un degunu; vaigi nokrāsoti sarkani, lai uzsvērtu kapteiņa tieksmi uz alkoholiskiem dzērieniem). Tērps ir melns (tiek kariķēti Boloņas akadēmiķu tērpi), pie tā pieder arī cepure ar platām malām un balta plisēta apkakle. Doktora maskas prototipa dzīvnieks — ķirzaka vai cūka. Viens no slavenākajiem Doktora lomas atveidotājiem — Graciāno.

Kapteinis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapteinis (Il Capitano) ir militārpersona, parasti virsnieks (uzskata, ka, iespējams, tas ir pašpiešķirts tituls). Sākotnēji Kapteinis attēlots kā itāliešu izcelsmes algotnis, taču, Itālijai nokļūstot Spānijas varā, Kapteiņa tēls arvien biežāk tēlots kā spānis (tas raksturīgs XVII gs.). Beidzoties pakļautībai spāņiem, Kapteiņa maska atkal kļūst par itālieti, taču akcentēts nevis Kapteiņa militārais, bet gan mīlētāja raksturs. Kapteinim raksturīga gļēvulība (piemēram, viņš apraksta, kā varētu kādam atriebties, taču min kādu mazsvarīgu iemeslu, kādēļ to nevar u.tml.), nežēlība, augstprātība. Viņš sev bieži piedēvē iedomīgus pievārdus, piemēram, Matamoros (spāņu 'mauru slepkava'). Kapteini mēdz izāzēt dzanni.

Kapteiņa tērps ir stilizēta tālaika karavīra forma. Viņa maskai raksturīgs garš, līks deguns, garas ūsas. Viņa maskas prototipa dzīvnieks ir pāvs. Par vienu no izcilākajiem Kapteiņa (Spavento) tēlotājiem uzskata Frančesko Andreīni.

Kolumbīne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolumbīne (Colombina) delartiskajā komēdijā ir mīlētājas kalpone un Arlekīna iemīļotā. Kolumbīne tēlota atjautīga un gudra (bieži — pretstatā pārējiem lugas tēliem); bieži viņa palīdz savai kundzei iegūt mīlētāja labvēlību.

Kolumbīnes maskai laukums ap acīm iekrāsots tumšs (parasti maska sedz tikai Kolumbīnes acis). Viņai rokā ir tamburīns, ar kuru viņa dažkārt atvaira Pantalones uzmākšanos.

Mīlētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīlētāji (Amorosi, Innamorati) atrodas izrādes darbības centrā (darbību nosaka nepieciešamība vienam otru atrast un apprecēties). Lielākajās delartiskās komēdijas trupās ir vairāki mīlētāju pāri (šādā gadījumā katru pāri ietērpj līdzīgi un dod mīlētājiem līdzīgus vārdus, piemēram, Flavio un Flāvija). Mīlētāji bieži dzied, spēlē kādu instrumentu, deklamē dzeju. Galvenajai varonei nereti ir kalpone — Roseta vai Kolumbīne. Pašas galvenās varones vārds var būt Izabella, Lusinda, Kornēlija, Kolumbīne, Silvija u.tml.

Mīlētāji nevalkā maskas, taču izmanto daudz kosmētikas, kas ļauj arī slēpt aktieru vecumu (mīlētājiem jāizskatās jauniem).

Pantalone[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pantalone (Pantalone) ir tirgotājs (parasti — vecs, bagāts, skops, miesaskārs), bieži — jaunās mīlētājas tēvs vai vīrs. Parasti Pantalone ir venēcietis un runā venēciešu izloksnē. Pantalones mērķis nereti ir iedzīvoties bagatībā uz ģimenes rēķina, taču šos plānus bieži izjauc dzanni.

Pantalones maskai ir garš, līks deguns. Tradicionāli Pantalones miesaskāres uzsvēršanai viņa dzimumorgānu apvidū tiek novietots pildīts maisiņš.

Pulčinella[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pulčinella (Pulcinella) var būt gan kungs, gan kalps. Pulčinellas tēla izcelsme saistāma ar Neapoli, taču īpašu popularitāti tas iegūst Francijā. Pulčinella ir viens no senākajiem tēliem.

Pulčinellas maskai raksturīgs garš deguna, kas atgādina knābi; maska ir melna, savukārt tērps — balts. Dažkārt Pulčinellam ir kupris (īpaši — agrīnajā delartiskajā komēdijā).



Ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Delartiskā komēdija būtiski ietekmēja dramaturģijas un teātra attīstību; īpaša nozīme tai bija pantomīmas, farsa, leļļu lugu un baleta attīstībā. No tās ietekmējies Viljams Šekspīrs, Bens Džonsons, Moljērs, kā arī spāņu zelta laikmeta dramaturgi (itāliešu delartiskās komēdijas trupas bija ārkārtīgi populāras Spānijā XVI gs. 70. un 80. gados). Tāpat delartiskajai komēdijai bija īpaša nozīme franču teātra attīstībā (no delartiskās komēdijas ietekmējās, piemēram, gadatirgu teātri un tādējādi tai bija liela nozīme komiskās operas attīstībā).

Delartisko komēdiju aktīvi izmantoja XX gs. teātra režisori, piemēram, krievu režisors Vsevolods Meierholds. Tāpat no delartiskās komēdijas būtiski ietekmējās arī mēmo filmu komiķi, piemēram, Čārlijs Čaplins.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]